"Ja sievietei mugurā ir Prada, tā signalizē - man ir augstākā izglītība, vairāk
nekā 30 gadu, es orientējos mūsdienu mākslā, mūzikā man patīk Coco Rossi. Tu
dod diezgan precīzu vēstījumu, kas esi." -Vēsma Kontere, arhitekte.
Izlasot šo rindkopu un tālāk, man bija
burtisks "wtf?" galvā. Nē, es zināju, ka pasaulē ir arī tādi cilvēki,
kas domā, ka tikai brendu drēbes vieš cieņu, bet nu, nekad nebiju žurnālu
intervijās lasījusi, ka kāds tik atklāti paustu tādu domu - visas sievietes,
kas nevalkā Prada, savā dzīvē neko nav sasniegušas un vairs nesasniegs, jo
tikai Prada piešķir sievietei eleganci, mākslas un mūzikas pazinējas titulu un
pārliecību par savu augstākās izglītības diplomu. Godīgi, man to sievieti
nedaudz prasās iepļaukāt. Parasti es nemēdzu heitot, jo apzinos, ka katram ir
savs viedoklis (vēl joprojām šīs ir tikai manas subjektīvās domas, nevienu es
pļaukāt netaisos tikai par to, ka man nepatīk, ko viņš/-a saka), bet šoreiz es
vienkārši esmu neizpratnē. Nu jā, skaidrs, bagāta, veiksmīga arhitekte, dzīvo
ārzemēs, materiālā dzīves puse ir vairāk kā nokārtota, nu var izpausties
intervijās, iestāstot sievietēm, ka tikai Prada darīs viņas veiksmīgas un
laimīgas. Bet viņa ieiet pretrunās pati ar sevi, stāstot, ka zīmolu Prada var
izprast un nēsāt tikai sievietes ar, jā, augstāko un vēlams humanitāro vai
mākslas izglītību. Tātad ieliek šo zīmolu vēl šaurākos rāmjos. Brendi kā tādi
mani nekad nav vilinājuši, arī tagad ne, es neizprotu cilvēkus, kas pērk
parastas drēbes trīsreiz dārgāk tikai tāpēc, ka uz tām ir brenda zīmīte. Nu,
lai jau, katram sava gaume, bet neizprotu tik un tā. Jā, es nepērku dārgas
drēbes, jo nekolekcionēju lietas. Drēbes man ātri apnīk, gribas kaut ko jaunu,
tāpēc, pērkot lētas drēbes, es varu atļauties tās arī bieži mainīt. Tā pati
sieviete intervijā runā par modes vēsturi, un izskatās, ka, viņasprāt, Prada šo
modes vēsturi arī veido. Nē, es nestrīdos, papētot dažādu brendu vēsturi, var
nojaust arī modes vēsturi vispār. Bet, manuprāt, visas esošās, bijušās un vēl
topošās drēbes, kolekcijas ir daļa no modes vēstures. Viss, kas ir mūsu
skapjos, mums mugurā, veikalos, kaut vai pašos lētākajos, ir modes vēsture.
Tagad mēs to pērkam, nēsājam, bet kādreiz kāds skatīsies bildes ar mums šajās
drēbēs, iespējams, šausmināsies, kā mēs reizēm šausmināmies par iepriekšējo
paaudžu apģērbu. Tas ir normāli, tāda ir mode, tā mainās. Tas man liekas vēl
viens iemesls, lai netērētu milzīgas summas par apģērbu, kas tāpat drīz vairs
nebūs modē. Nē, es pati īpaši nesekoju modei. Drīzāk tā - es pavēroju, kas ir modē,
un, ja man patīk - labprāt nēsātu pati. Man ir princips, ka es nevilkšu mugurā
neko, kas man nepiestāv, pat, ja apģērba gabals būs ļoti dārgs un kvalitatīvs.
Jā, kvalitāte. Tas ir vienīgais pluss, kas brendu drēbēm parasti ir. Bet es
kvalitāti nemeklēju visur, ir lietas, kas var nebūt kvalitatīvas, jo ne morāli,
ne fiziski pat nav iecerētas ilgai lietošanai.
"Latvijā sievietes spekulē ar savu
seksualitāti. Šis ģērbšanās stils - īsie svārki, augstie papēži, dziļais
izgriezums - ir neapzināta seksualitātes demonstrēšana."
Piebilde - es svārkus nēsāju ļoti reti,
tāpat kā reti staigāju augstpapēžu kurpēs. Nu, izgriezumi - tas ir cits
jautājums.
Neuzskatu to par vulgaritāti, nav jau tas tik traki. Jā, man ir aizrādīts par
to, ka vajag mazāku izgriezumu, bet es saku, ka atpogāju tikai to, ko varu
ieraudzīt spogulī. Es ģērbjos sev, necenšoties ar apģērbu pievērst uzmanību.
Nē, man patīk saņemt komplimentus par to, kā ģērbjos, bet tas nav mērķis. Man
svarīgi ir skatīties spogulī un sev patikt - ja man patīk, kā es izskatos,
uzreiz paceļas ne tikai garastāvoklis, bet arī pašapziņa, un tas ir svarīgi.
Jā, ir sievietes, kas pārspīlēti izmanto augstākminētos atribūtus, lai
piesaistītu vīriešus, bet tas jau nav tikai Latvijā. Rodas sajūta, ka šai
sievietei ir kāds naids pret Latvijas sievietēm un viņu gaumi, redz, pati viņa
Norvēģijā ir kļuvusi par modes pazinēju un tagad Latvijas sievietēm drīkst
norādīt, ko drīkst un ko nedrīkst nēsāt.
"Bieži sievietēm motivācija ir man
patīk. Tas ir zināšanu trūkuma un nenoformulētas attieksmes jautājums.
Sievietes nezina, kā sevi pasniegt, ko vēlas ar savu stilu vēstīt. "
Pag, pag, tad vadīties pēc savas gaumes
vairs nedrīkst? Strikti jāseko līdzi Prada jaunākajām kolekcijām, ja? Ja man
kaut kas patīk, piestāv un maksā tik, cik es varu atļauties, tad es to nopērku,
un man ir vienalga, vai tas ir modē un vai to ir apstiprinājuši tā saucamie
modes eksperti savos prātojumos par konkrētajā sezonā modē esošo apģērbu. Man
patīk ģērbties tā, kā man patīk. Dīvains teikums, bet tā ir. Un tā vajadzētu
būt ar visiem. Diemžēl mūsdienās ir pilns ar tādām Vēsmām, kas
iedomājušās, ka diktēs modi, un pilns ar tādām sievietēm, kuru pašapziņa ir
pārāk zema, lai viņas atļautos ģērbties tā, kā patīk pašām, kuras sekos līdzi,
ko tādi modes diktatori viņām uzspiež caur žurnālu lappusēm. Ir tik daudz
sieviešu ar savu oriģinālo, neatkārtojamo stilu, ar lielisku gaumi, ar figūru,
uz kuras varētu uzbāzt kartupeļu maisu, bet tik un tā izskatītos satriecoši.
Ceru, ka šādu sieviešu kļūs arvien vairāk un vairāk un ka modes žurnāli, ja ne
izzudīs, tad vismaz tiem vairs nebūs tādas ietekmes, kā ir tagad.
