labrīt.

es jūtos ik laimīga, manā dzīvē ir arvien vairāk superīgu mirkļu, tas, protams, pateicoties pavasarim. bet, jā, es pati arī esmu mainījusies. es saprotu, ka esmu klausījusi citu padomiem, lasījusi gudras grāmatas un beigusi čīkstēt par lietām, ko nevaru izmainīt, tāpat - sākusi mainīt uz labo pusi to, ko varu. tātad - pēc šādām pārmaiņām nevar būt slikti, ir jābūt superlabi, tā, kā ir tagad man. aizdomājos par cilvēkiem. šorīt, kad gāju uz skolu, veca sieviete man prasīja, vai es neesmu redzējusi rudu kaķi ar baltu purniņu. `Ak jel,` es tad padomāju, `tādu kaķu taču ir simtiem!` bet es viņai tikai pieklājīgi atbildēju, ka, ja ieraudzīšu, noteikti došu ziņu. protams, ka tā nebūs, jo to sieviņu redzēju pirmo reizi mūžā un nezinu, kur viņa dzīvo. bet man tajā mirklī likās svarīgi dot viņai cerību. iešāvās prātā doma, ka šis kaķis varbūt ir vienīgais, kas viņai palicis. cik skumji gan ir būt pasaulē vienam! nē, nevis bez otrās pusītes, bez tās/tā var dzīvot superīgi, bet gan pavisam vienam - bez ģimenes, draugiem. es nevarētu. es nebūtu tik stipra, lai katru dienu celtos un apzinātos, ka neviens man nepateiks `labrīt`, ka neviens nepiezvanīs, neiečivinās skaipā, nepaprasīs, kā man iet. ka neviens, itin neviens visas dienas garumā neliks man smaidīt. un man šīs vecās sieviņas palika tik žēl, ka es visu pēcpusdienu klaiņoju pa pilsētu, meklēdama rudu kaķi ar baltu purniņu. kā jau teicu, tādu bija simtiem, bet man nez kāpēc visu laiku likās, ka tie nav īstie. īsto kaķi es pazītu. vai varbūt - šis kaķis bija ļoti vecs un zināja, ka tam drīz jāmirst, bet, tāpat, kā es, gribēja dot večiņai vēl nedaudz cerības, aizgāja, lai viņa domā, ka tas vēl ir dzīvs. turpmāk es katru rītu sveicinu tantiņas, kas iznākušas uz rīta pastaigu. kamēr es sūdzos, ka mamma atkal aizkavējusies darbā un nav, kas mani aizved uz pilsētu, ka draudzenes nezvana, kad esmu slima, citiem nav neviena, kas viņus kaut kur aizvestu, kas viņiem piezvanītu. tas ir tik skumji, tas ir neizsakāmi skumji. es negribētu, ka tā ir ar mani, esmu sākusi novērtēt savus draugus, ģimeni un pārējos, kas ir tik labi pret mani. paldies jums. bez jums es nebūtu nekas. un šis stāsts par večiņu nav izdomāts, tas vienkārši bija sen, lai gan es teic `vakar`, jeb `šorīt`, neatceros, ko es tur teicu. bet tas bija sen, kaķi večiņa tā arī neatrada. tomēr viņa vēl dzīvo, paldies Dievam. man liekas, ka kaimiņiene viņai uzdāvināja takša kucēnu.  eh. es pārāk viegli pieķeros cilvēkiem, pat tiem, ko nepazīstu. ilgas pēc vasaras apsēdušas arī mani, tas tomēr ir nedaudz pārsteidzīgi, jo ir taču tik skaists pavasaris, par ko priecāties. nevaru sagaidīt ķiršu ziedus un pieneņpūkas. arlabunakti.

nostaļģija.

2009.gada ieraksti, kas netika publicēti. [nehronoloģiskā secībā]

--Es sapņoju lidot. Kā putns. Kā lidmašīna. Kā spāre - lidināties tieši virs ūdens un nedaudz samērcēt kājas. Es sapņoju dzīvot uz jumta. Kā Karlsons. Sapņoju, kaut man būtu tāds Brālītis, kas atnestu katru vakaru karstu kakao tasi un virtuļus ar zemeņu ievārījumu. Man nebūtu bail. Man patīk augstums. Es sapņoju par mieru visā pasaulē. Cik banāli. Bet tā tas ir. Es sapņoju ar atvērtām acīm. Ar aizvērtām arī. Bet miegā reti. Toties mani sapņi ir ļoti spilgti un bieži piepildās. Pastāstīju labākajam draugam, viņš teica, ka man ir spējas. Smējos par viņu. `Intuīcija,` teicu. Šodien gribēju kaut būtu ziema. Varētu sēdēt uz palodzes un ķert sniegpārslas. Ar lietu kaut kā neparocīgi.
--Vakar atkal dzēru garšīgāko kakao pasaulē. Tikai nedaudz piena un DAUDZ kanēļa. Ņam. Sniegs beidzās un nemaz nevar pateikt, ka tas ir bijis. Keep`s gettin` better. Atcerējos, ka man vēl ir noglabāta mazā šokolāde. Nez. Varbūt atstāt? Well, kad iznākšu no dušas, redzēs. [..] Tikko tā galva sareiba, ka nācās apsēsties. Bet nu. Tas nekas. Pie reiboņiem esmu pieradusi. Man būs jānēsā brilles. Nikni. Bet es jau tāpat esmu samierinājusies. Ko tur daudz. Es viņas nēsāšu tikai mājās - pie TV un datora - un varbūt arī matemātikā. Pēdējais sols, kā nekā.
--Piezvanīju uz to Labestības dienas nr. No kredīta noņēma 1 Ls, bet es sajutos daudz labāk. Es vienkārši nevaru izturēt, kad pilnīgi nevainīgiem bērniem jācieš. Man tik ļoti gribas, lai viņiem viss būtu kārtībā. [..] Neciešu, ka cilvēki lielās ar to, ka viņi ziedo naudu, tad visi apbrīno, cik viņi ir dāsni. Ja man būtu lieka nauda, es to noteikti ziedotu. Un nevienam neteiktu. Bet šitā akcija bērniem ir tiešām kaut kas tāds, kur ir vērts iztērēt savu naudu. Pasaulē man visvairāk ir žēl to, kas paši par sevi nevar parūpēties - dzīvnieku un bērnu. Man tiešām ļoti, ļoti gribas, lai viņi savāc visu vajadzīgo summu, nē, pat vairāk, nekā vajag. Gribu, lai visiem viss ir kārtībā. I need somebody to hug me every night.
--Hokejs man uzlabo garastāvokli. Diez, kas vēl man uzlabo garastāvokli? - Saule, saldējums, suņi, kaķi, labas filmas, lieliskas grāmatas, superīgi cilvēki, mazi [jauki] bērni, hamburgeri + kola, cukurvate, košas drēbes, skaisti cilvēki, kanēļ - kakao, kanēļmaizītes, superīgas smaržas, auksts gaiss pēc sporta, Viņa smaids, komplimenti, mīļa sarakste, futbolistu sejas izteiksmes, kad viņi dabū sarkano kartiņu, garšīgas vakariņas, mūzika, saldumi, pieneņpūkas, jūra, sniegpārslas matos un skropstās, spoža saule rītos, labas atzīmes, uzvaras, karameles, smiekli, jā, citu cilvēku smiekli liek smieties arī man, pavasaris, putnu čivināšana, skaistas, bildes, burbuļi, brīvdienas, kad ir, ko darīt, Rīgas Dinamo [jājā, es jau minēju hokeju], Ziemassvētki, un vēl daudzdaudz citas lietas, kas man sagādā prieku. Un kas tev sagādā prieku? =)
--[..] Izdomāju plusus rudenim. (:

• iemesls biežāk dzert karstu kakao
• bez sirdsapziņas pārmetumiem varu ēst daudz saldumu, jo zem džempera sekas nevarēs redzēt
• varu uzvilkt savu mīļo sarkano mētelīti
• neizpildītos mājasdarbus var novelt uz rudens nomāktību
• līdz ar skolu sākas arī foršākais ballīšu-pasēdēšanu laiks
• pulkstenis jāpagriež par 1h uz atpakaļu, kas nozīmē, ka man ir par 1h vairāk laika. Vismaz 1 dienu gadā :)
• rudenī visiem ir slikts garīgais, tad nu es ar savu labo izcelšos. ;D

--Biju laukā. Izskrējos ar suni. Iekritu sniegā. Cool. Ciest nevaru reklāmas pa radio. Ja TV rekāmas vēl var paciest, tad radio reklāmas ir pilnīgs sviests. Prežu reklāma. LoL.Tas entuziasms, ar kādu viņi tos reklamē. Turklāt tur vēl ir konkurss, kurā jāatbild uz jautājumiem par prežiem. So pathetic. Bet nu skan kruta dziesma, BEIDZOT, un viss ir ok. Tā arī uz veikalu neaizgāju. Pohuj, aiziešu rīt. [..]
--Es mīlu Ziemassvētkus. Kā var tos nemīlēt? Tie taču ir gada garšīgākie svētki! :D [..] Nevarēju veikalā atrast bērnu šampi. Īsto negribu. Bērnu ir garšīgāks. Un veselīgāks arī. Man vienalga, ka visi dzer tikai alkoholu. Es neesmu visi. Es esmu es. Vienīgā un unikālā. Ja es gribēšu alkoholu, tad es dzeršu. Bet es negribu vēl. Man vēl visa dzīve priekšā. Pat ja es saku, ka dzīvē ir jāizbauda katrs moments, tas nenozīmē, ka tikai jādzer un jāārdās. Es esmu Es. Jā. Vot. Man garšo ābolu sula. Šogad rakstīšu vēstuli kādam. Drošvien Ziemassvētku vecītim, lai gan viņam neticu. Šonakt rakstīšu. Un sapņošu skaistus, baltus Ziemassvētku sapņus.
--Šodien izcepu piparkūkas. Nedaudz piedega, bet tas pohuj. Galvenais, ka pusi dienas biju ar kaut ko aizņemta. Gribu Ziemassvētku un tūlīt. Un gribu, lai sniegs ir līdz pat februārim. Gribu celt sniegavīrus, pikoties un pēc tam dzert kakao. Saka, ka, ja stipri vēlas, tad tas piepildās. Nu, tad es nevis gribu, bet vēlos, lai tas viss būtu. Sounds better? Pēdējā laikā grūti rakstīt. Tas ir nomācoši. Kā es varēšu izlādēties, ja nevarēšu rakstīt? No, no. I need it. Parasti pie mūzikas labāk rakstās. Bet slinkums slēgt. Lai gan. Var jau. Šodien piektdiena. Well, of course. Vieni vienīgi klubņiki. [..]
--Man nav auksti. Beidzot. Citiem skola vēl nedaudz, bet man viss. Esmu laimīga, jā. Man nekad nebūs normāla dzīve. Bet es esmu laimīga. Jo man ir alerģija uz kaķiem, nevis uz Sauli. Jo man ir, kur dzīvot, ir, ko ēst, ir, kas mani mīl. Jo man ir kāds, ko mīlēt. Un nav svarīgi, vai tas `kāds` mani mīl pretī. Svarīgi, ka man ir pildspalva un papīrs. Telefons, austiņas un mūzika. Gulta, pidžama un silta sega. Kāds, kam dāvināt dāvanas. Es bērnībā nebiju piemīlīga. Bet man pohuj. Es arī tagad tāda neesmu. Bet man still pohuj. [..]
--Vēl joprojām rudens. Un vēl joprojām man tas patīk. Vēl taču tikai 1 mēnesis. Jāizbauda. Pēc tam būs ziema. Ceru, ka tā būs auksta. Un sniegota. Kārtīga ziema. Gribu siltās kedas, nevis papēž-zābakus. Mammū, nopērc man siltās kedas! Izmazgāju matus. Smaržo. Vakariņās ābolu pankūkas. Dievinu. Vēl medus garša mutē. Pa radio reklāmas skan. So lame. [..] Gribu dejot. Žēl, ka disenes skolā ir dārgas un debīlas. Uzradās doma kaut ko uzzīmēt. Vajadzētu izdoties. Zīmēšu pēc izjūtām. Žēl, ka nav tuša. Sagribējās parakstīt ar tušu.[..]
--Pietiek ar slepkavnieciskām grāmatām un filmām. Kāds, iedodiet man labu, pozitīvu grāmatu un aizvediet uz foršu komēdiju. Gribas pozitīvismu, vairāk optimisma. Ķirbī izdega svece. Žēl. Cerēju, ka degs visu nakti. Bet nu jā. Tas laikam nebūtu labi. [..] Atgādinājums sev: nekad vairs neskatīties. `Interviju ar vampīru`. Sižeta nekāda, tikai 2 geji, asinis un koma. Not my type.
--Kondicioniera smarža matos. Visgaršīgākais kakao ar kanēli, piparkūkas, šokolādes cepumi, hurma un mandarīni. I`m probably in heaven. Un klāt vēl lieliska romantiskā komēdija, vēlāk `Intrigante`. Tagad sākās kaut kāda filma, kas būtu interesanta, ja es jau divas iepriekš nebūtu noskatījusies. Rīt notiekti iziešu laukā. Varbūt pat sarunāšu ar K. kaut ko, aiziesim uz pilsētu.
--[..] Es kādreiz uzrakstīšu grāmatu par bērniem. Priekš bērniem. Un, ja tā gūs panākumus, ienākumus ziedošu bērniem. Jā, man acīs ir asaras. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai ne tikai man un maniem tuvajiem viss ir labi, bet arī visiem pārējiem viss ir labi. Man šodien ir tik labdarīgs garīgais, ka varētu vēl kaut ko izdarīt. Ja tu šo lasi, tad zini - man tomēr ir sirds un nemaz tik cieta viņa nav. Es mīlu un gaidu Ziemassvētkus. Man laikam vajadzēja, lai kaut kas slikts notiktu, lai saprastu, ka es neesmu svarīga. Svarīgi ir visi pārējie. Bet ne es. Nē, labāk, vislabāk būtu, ja nekas nebūtu noticis, bet es esmu pateicīga, ka viss vēl tā beidzās. Un, Dievs, ja tu esi, es patiešām sāku Tev ticēt. Jo man dzīvē veicas.
--Cik dīvaini. Ārā tik kluss. Priekš no sleeping city tas ir dīvaini. Vienmēr esmu teikusi, ka esmu reāliste, bet kas tad tas tāds galu galā ir? Reālists ir cilvēks, kas visu redz tieši tādu, kāds tas ir. Well, ar mani ir kā kuru reizi. Reizēm neieraugu skaisto, reizēm priecājos par to, par ko nevajadzētu priecāties. Esmu ačgārns cilvēks. Bet, kā jau esmu teikusi, lepojos ar visām savām īpašībām. Lepojos, ka esmu egoiste, ka ātri un daudz ēdu, ka esmu gudra, ka dievinu hokeju, ka esmu blondīne, ka mīlu dzīvi, ka **** ****, ka stresoju par visu, ka esmu ķerta, ka sapņoju nomodā, ka klausos visu un skatos šausmenes un romantiskās komēdijas. Un neviens sučara man nevarēs pateikt, ka esmu neforša, neglīta, lose vai dōrks. Thanks, bet tās ir tikai viņa domas.
--Man negribas braukt mājās. Gribas pagarināt brīvlaiku. Rīt vilciens. Negribas. Stulbums. Viss. Man riebjas reklāmas. Baismīgi. Pēdējā oktobra diena. Izgrebu ķirbi. Kruts. Man patīk rudens. Zinu, ka atkārtojos. Gribu smukus gumijniekus. Pa peļķēm bradāt. Dziedāt stulbas dziesmas lietū. Bildēt laukā ar zibspuldzi. Es gribu, nē, sapņoju par spoguļakmeru. Vienkārši dievinu. Man ir tik daudz idejas bildēm, bet ar manu digitālo nekas dižs nesanāk. Kretinē. Bet rudenī taču ir tik daudz, ko fočēt. [..]
--Drudžaini meklēju pildspalvu un ierakstu par haskiju filmiņu. Pildspalvu atradu, ierakstu ne. Mūzika nekam neder. Leona Lewis - I just wanna kill you, sorry, beibīt. Kāpēc jāgaudo? Var taču rakstīt normālas dziesmas, nodziedāt normālā balsī. Var piedrāzt visu, kā to dara Lady GaGa. Man patīk tā sievietīte. Viņa ir koša, stilīga. Viņa noteikti nepaliks nepamanīta, ja būs savā tēlā. Bet, ja viņa uzvilks trenūzenes, notīrīs kosmētiku, uzvilks hūdiju ar kapuci, viņu neviens nepazīs, jo vienkārši neviens viņu tādu nav redzējis. That`s coo, I think. Lasīšu žurnālu, jā. Visu laiku gribu to darīt, bet mana rakstīšanas atkarība ir pārāk stipra. Džīzas. :D
--Atvēru logu. Much better. Ieraudzīju zvaigznes. Arī savējo. Sveika, mīļā. He. Zinu, esmu nedauds ķerta. Bet tas ir forši. Tas piederas pie manas matu krāsas un dzīves uztveres. Tātad. Ieraudzīju pilsētu. Kokus, mašīnas. Cilvēkus. Es mīlu šo pilsētu. Mana mīļā. Manas mājas. Te es pavadīšu savas vecumdienas, noteikti. Šodien rakstu jau kādu piekto lpp. Par daudz? Laikam. Bet man patīk. Manas atkarības ir lasīšana un rakstīšana. Principā, man ir vismaz 3 `dienasgrāmatas` - īstā un vairāki blogi, pamesti novārtā. Es varētu uzrakstīt jebko par jebko. Jebkur. Jebkad. Jebkam. Tikai rakstīt. Un daudz. Es dievinu rakstīt. Man laikam vajadzētu ar to pelnīt naudu. Skan `Apologize`. Man tā dziesma sākumā nepatika, bet tikai tad, kad visiem apnika, tad viņa sāka patikt man. Un tagad, brīnos, ka nav playlistā. Būs jāievieš. Par daudz. Par daudz šodien esmu rakstījusi. *Be yourself. Trust your instincts, baby.*
ROAWR.

Turpinājums sekos.