sestdienas pēcpusdienas aveņu tēja.

 Nē, visu manu ierakstu nosaukumi tagad nesaturēs nedēļas dienu, dienas daļu un kādu pārtikas produktu/ēdienu/dzērienu, tā ir tikai šodienas īpatnība.
Tātātā, ja iepriekšējais ieraksts bija ar dziļu jēgu un morāli (ja nesaskatīji, tad tagad vismaz zināsi, ka tāda tur bija), šo uzrakstīšu vienkāršu, tā teikt, dažādībai. Pagājušā nedēļa bija lieliska ar to, ka skolā es nevienu dienu nebiju ilgāk par pusotru stundu, nelieliska ar referāta rakstīšanu līdz četriem rītā. Bet šī nedēļa bija vajadzīga, tagad es esmu aizmirsusi visus logoritmus un eksponentfunkcijas, bet vismaz smadzenēm ticis pietiekoši daudz brīvā laika visādām eksistenciālām domām, ne tikai skolas problēmām. + beidzot pabeidzu lasīt Zobgaļsīli, fucking daudz viskautkā šajā grāmatā, tā jau patika, bet reizēm grūti bija izsekot līdzi. Saulīte, kas sagaida aiz loga nu jau katru rītu, liek domāt par pavasara tuvošanos, well, it's about time, pēc 2 dienām 1.marts jau. Jā, atkal man šķiet, ka laiks ir ātrs, bet tā tam jābūt, jā, jo pavasari gaida visi, apnicis klausīties citu čīkstoņā, gribu priecīgus cilvēkus, pie velna. Vēl es ceru, ka ar šo pavasari pamazām sāksies mana emigrācija uz jaunajām (patiesībā jau vecajām, mīļajām) mājām, ceru, ka jaunās skolas apciemojums izgaisinās visas, visas manas šaubas, jo man ir apnicis. Apnicis šaubīties starp savu un citu izvēli. Ko darīt, ja es domāju tā, bet visi pārējie domā savādāk? Un nav gandrīz neviena, kas līdz galam man atbalstītu, varbūt tā ir zīme, ka tagad vēl uzmanīgāk jāklausās sevī. Jā, galu galā, no šī lēmuma ir atkarīga mana dzīve, mana nākotne, ne viņu, bet MANĒJĀ. Vispār pēdējā laikā es daudz ko nolemju, apņemos (un arī pildu, par brīnumu). That's a good thing, I suppose. Pēc lielās bilžu dzēšanas un datora tīrīšanas mans desktops izskatās tā:

Nezinātājam/-ai varu pateikt, ka ikoniņu bija 3reiz vairāk un par wallpaper kalpoja pokera kombinācijas (jā, es vēl mācos, drīz būšu pro, haha). Tāda laba sajūta, tas ir tikai dators, bet tomēr datorā ir ļoti svarīgas manas dzīves sastāvdaļas - mūzika, rakstītie darbi(publicētie un citu acīm apslēptie), internets(protams, ar to es domāju cilvēkus, jā), filmas, atmiņas(.jpg un .avi formātā) utt.
Pēc kāda laika būs hokejs, līdz tam laikam es gribu vēl vienu aveņu tējas krūzi, kēksa gabalu (ja tur kaut kas vēl ir palicis) un žurnālu. Vēl tiksimies. (:

pirmdienas vakara sviestmaize.

Cilvēki ir tik sasodīti līdzīgi un tomēr atšķirīgi, vai ne? Mēs visi dzīvojam pēc kaut kādiem noteiktiem standartiem, bet cenšamies būt unikāli. Kā mums tas izdodas? Es nezinu, man šķiet, ka šī pasaule pamazām iet sviestā to nebeidzamo pretrunu dēļ, kas parādās ik uz soļa. Cilvēki grib attiecības, grib būt mīlēti, bet tomēr grib būt brīvi un nevienam nepiederēt. Cilvēki grib ģērbties tā, lai citiem patiktu, bet krīt izmisumā, kad kāds ir saģērbies tāpat. No vienas puses, mums visiem ir elki, kam mēs gribētu līdzināties, kaut vai dziļi sirdī un tikai nedaudz, bet ir. Un, kad saprotam, ka tas nekādi nav iespējams (jo divu vienādu cilvēku nav un nebūs), mums sāk likties, ka esam sliktāki par citiem, sākam apskaust (un ne vairs labvēlīgi) citus cilvēkus, kam dzīvē "paveicies" vairāk, nekā mums. Veiksme ir tāda mistiska lieta, to nevar ne atgrūst, ne pieradināt, tā parādās ar uzplaiksnījumiem un tikpat pēkšņi pazūd. Un nē, veiksme nav tas pats, kas laime. Veiksme ir labvēlīga apstākļu sakritība, bet laime - tas jau ir dvēseles stāvoklis, ko rada pats cilvēks, ne vairs ārējie apstākļi. Protams, tie var veicināt laimi, bet ne radīt. Kāpēc cilvēkiem liekas, ka citi ir labāki, laimīgāki? Kāpēc zāle otrpus žogam vienmēr zaļāka un debesis otrpus ekvatoram zilākas? Kāpēc mēs kaut ko iekārojam tikai tad, kad mums tā nav, un, kad to iegūstam, vairs nejūtam vajadzību pēc tā? Šie jautājumi man liekas neatbildami, ne tāpēc, ka cilvēce būtu stulba (lai gan reizēm tā izskatās), vienkārši mēs paši sevi nepazīstam. Un nekad nepazīsim līdz galam, jo nekas nekad nav 100% izpētīts, viss vienmēr ir procesā. Tas jau ir tas labākais - vienmēr paliek vieta fantāzijai. Skumji ir tas, ka mūsdienu cilvēku fantāzija ir tik plaša, bet iespējas to izmantot praktiski ir izsmeltas, visi scenāriji jau ir izspēlēti, visas lomas izdzīvotas, visi romāni uzrakstīti. Sāk likties, ka nav vairs, ko darīt. Arvien grūtāk ir ar profesijas izvēli, jo visas nišas praktiski ir aizņemtas. Grūtāk ir kaut kur izsisties, jo speciālistu netrūkst. Kāds tikai tāpēc atmet visam ar roku un dzīvo parastu dzīvi, ne tādu, kā vēlas, bet vismaz stabilu un mierīgu. Garlaicīgu. Bezperspektīvu. Vai to mēs vēlamies? Vai mēs gribam būt tikai daļa no pelēkās masas? Tu teiksi, ka katrs no mums jau ir daļa no pelēkās masas. Nē, es nepiekrītu. Es cīnīšos līdz pēdējam, lai pierādītu, ka katrs cilvēks ir personība, ka ikviens no mums ir unikāls un apveltīts ar kādu lielisku talantu. Un nav vajadzīgs citu viedoklis, nav vajadzīgi šabloni un plaģiātisms. Reizēm nenāk par ļaunu krāsot pāri malām, jo tikai tā var saprast, kas īsti aiz tām malām ir, un vai tiešām tas izbojā visu zīmējumu. Nu labi, bez atdarināšanas iztikt praktiski nav iespējams, katru dienu mēs redzam citus cilvēkus, mēs ievērojam to ārējo izskatu, apģērbu, attieksmi, runas veidu, gaitu u.c. iezīmes. Tās, kas mums īpaši iepatīkas, mēs piefiksējam, tad izmantojam uz sevis, reizēm tas pat notiek neapzināti, jo pat sev reti kurš cilvēks grib atzīties, ka špiko. Bet špikojam mēs visi, jo lieliskākās idejas jau ir izdomātas, viss pārējais ir uzlabojumi, papildinājumi. Pamati ir uzlikti, pats svarīgākais un grūtākais jau ir izdarīts mūsu vietā, mums tikai atliek nenograut jau esošo un turpināt būvēt stipru nākotni un cilvēci. Tas arī nav viegls uzdevums, bet viegli uzdevumi taču ir garlaicīgi. Viegla dzīve izraisa rutīnu, tāpēc cilvēki riskē un uzstāda sev dzīvē mērķus. Var jau dzīvot arī bez mērķiem, bet tā vairs nav dzīve. Tā ir tukša eksistence, pārāk vienkārša un pliekana, bezgaršīga. Bet atliek vienreiz, kaut tikai vienreiz uzņemties risku, atlaist prasto eksistenci un ļauties grūtākai un raižpilnākai, bet dzīvei. Interesantākai dzīvei. Psihologi, analizējot cilvēkus un to attiecības, aizvien biežāk nonāk strupceļā (protams, labs psihologs tādā nenonāks, vai arī, ja nonāks, tad nekādi to neizrādīs, tātad tas neskaitās). Neizpratnē. Kāpēc 21.gadsimta paaudzes turpina pieļaut tās pašas kļūdas, ko viņu vecāki, vecvecāki? Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka mēs mācāmies tikai no savām kļūdām, jo jūtam, kā tās ietekmē mūs. Citu kļūdas liekas vienaldzīgas,  nesvarīgas, salīdzinot ar savām, jo, tieši tā, nejūt jau cita sāpes, lai kā censtos iedomāties sevi otra cilvēka vietā, tas nekad neizdosies. Tikai savas kļūdas mēs analizējam, tikai savas asaras norijam, tikai savas uzvaras svinam. Pārējais ir mazsvarīgāks, jo katrs pats sev ir maza pasaule, katrs pats ir savs Dievs, sava Zemes ass, savs elks. Tikai ne visi ir apmierināti ar savu iekšējo pasauli, tāpēc meklē citus variantus, kas bieži vien noved pie tās atdarināšanas, špikošanas. Špikojam mēs ne tikai personības, bet arī attiecību modeļus. Atkal jau, reizēm tas notiek pavisam neapzināti - kādas attiecības mums liekas perfektas un zemapziņā tas tiek piefiksēts. Kad nonāk līdz savu attiecību veidošanai, šis te attiecību modelītis izlec gaismā un pieprasa, lai tiktu izmantots, ja jau ticis noglabāts atmiņas stūrītī. Lūk, tāpēc jau mēs pieļaujam citu kļūdas - mēs neredzam tās. Citu cilvēku dzīve liekas tik kārdinoša, tik ideāla, ka savas kļūdas labot vairs neceļas rokas un rodas vēlēšanās vienkārši aizmigt un pamosties cita cilvēka ādā, daudz laimīgāka cilvēka ādā. Tomēr katru rītu mēs pamostamies un secinām, ka nekas nav mainījies, vēl joprojām tās pašas nogurušās acis veras pretī no spoguļa, tās pašas nopūtas izlaužas kaut kur no plaušām, un nāk atklāsme - nekas nemainīsies, ja es pats to nemainīšu. Tā parasti nāk lēni, jo ir liela, tātad, gaidīšanas vērta. Šī atklāsme nes sev līdzi bagāžu ar citu cilvēku personību un attiecību modeļiem, veiksmīgiem un neveiksmīgiem. Iemācīties objektīvi analizēt kļūdas ir grūti. It īpaši savējās. Bet tas noteikti nav aizbildinājums to nedarīt. Cilvēks atšķiras no citām dzīvām būtnēm ar spēju izvērtēt, atcerēties, mainīt notikumu gaitu un pārvērst. Žēl, ka ne visi izmanto savas iespējas, žēl, ka ne visi savu kļūdu analīzi ņem nopietni un turpina kāpt uz tā paša grābekļa. Nē, zini, ko? Man patiesībā nav žēl. Varbūt kādreiz apniks atdurties pret to pašu ķieģeļu sienu un acis pašas atvērsies, lai saskatītu arī citu ceļu, tādu, kas nenoved strupceļā. Ha, man tikko ienāca prātā doma, kas patiesībā ir bijusi apspēlēta jau tik daudz reižu, ka nelabi metas - iemīlēšanās izmaina cilvēkus. Tu domā, ka tā nav? Kāpēc tad iemīlējies cilvēks šķiet laimīgāks, vieglprātīgāks? Jā, tie ir laimes hormoni, baudas hormoni un mānīgie rozā okulāri, bet pa vidu tam visam ir arī kas cits. Tas paliek cilvēkā arī pēc iemīlēšanās beigām, arī pēc šķiršanās ar kādreiz tik dārgo cilvēku. Tās ir emocijas, kuras līdz šim nav piedzīvotas, apziņa, ka laime ir tavā galvā un tikai. Mūžsenā patiesība, bet cik ļoti reizēm mēs to aizmirstam, arī brīžos, kad visvairāk to derētu atcerēties. Katrs savā dzīvē ir piedzīvojis to eiforiju, tos mazos, melnos taurenīšus vēderā, tam pat nav jābūt kāda cilvēka, iemīlēšanās dēļ, laime ir tā, kas izraisa šīs sajūtas. Nedrīkst sajaukt šīs divas, noteikti nedrīkst. Iemīlēšanās ir īslaicīga, bet laime var būt konstanta, ja to māk noturēt. Un nekad nedrīkst uzskatīt, ka laime ir kaut kas netverams, pārdabisks. Tā ir katrā iekšā jau no bērnības,tās noturēšanā lielākā daļa ir atkarīga no paša, kaut ko ietekmē arī citi cilvēki, attiecības un viedokļi. Bet gala vārds vienmēr jāpatur katram pašam, citādāk nedrīkst būt. Visi mēs sastāvam no citu cilvēku drupačām, visus pasaules cilvēkus saliekot kopā, sanāktu viens dievišķīgi skaists, labs un perfekts cilvēks. Bet pasaule nav perfekta, tāpēc arī tās iedzīvotāji ir tikai cilvēki - mazas būtnes ar lielām iespējām. Ar iespējām pieļaut kļūdas, bet tikai katru vienreiz, ar iespējām mīlēt, bet tikai pa īstam. Cilvēk, špiko, bet tikai jautājumos, par kuriem šaubies līdz izmisumam. Ar pārējo, arī grūtāko, jātiek galā pašam.

le bonheur.

Laime - tā ir psiholoģiska un fizioloģiska apmierinātība. Ar sevi, ar citiem, harmonija ar pasauli un dabu. Laime var būt arī konstanta, bet ne visiem. Tikai cilvēks, kurš atkož laimes formulu, spēj savu laimi noturēt pats un tam nevajag rozā brilles pilnīgai laimei. "Laime vienatnē nav pilnīga laime." /A.Dimā/ - šim es piekrītu tikai daļēji. Laime ir iespējama vienam, bet tā būs puse no laimes, tā būs katra personīgā laime, spēja pieņemt sevi, mīlēt sevi. Bet ir nepieciešami citi cilvēki, ko mīlēt, kas liek justies mīlētam. Ja mēs mēģinātu šodien atrast laimes formulu un pēc tās izrēķināt laimes kvadrātvienādojumu, tad pirmais solis būtu: Iemīli sevi. Pieņem sevi tādu, kāds esi, un pielāgo sevi tikai tad, ja pašam liekas, ka tā vajag, nevis, ja to pieprasa citi. Izvērtē, cik objektīva ir apkārtējo kritika un maini sevi tad un tikai tad, ja pats jūti nepieciešamību to darīt. Un notici, ka esi pelnījis laimi. Otrais solis: Iemīli citus cilvēkus. Centies vienmēr meklēt cilvēkos to labāko, atrast tās rakstura īpašības, kuras tu cilvēkos parasti meklē, un nekritizē visu laiku par tām, kas tev nepatīk. Atceries - kādam šīs tev nepieņemamās īpašības liekas pašas labākās, vajadzīgākās. Iemīlēt cilvēkus ir vienkārši, grūtāk ir iegūt pretmīlestību. Grūtāk, bet ne neiespējami. Man liekas, ka vienkāršākais ir tiekties pēc cilvēkiem, tad tie tieksies arī pēc tevis. Nu, ir taču vienkārši? Atslēga ir tajā, kā tu tiecies. Nelīdzēs uzmācība, lieka greizsirdība un uzmanības koncentrēšana tikai uz citiem. Visiem taču zināms, ka jāizturas pret citiem tā, kā tu vēlies, lai izturas pret tevi. Nu re. Patiesībā cilvēkus iemīlēt ir ļoti vienkārši, viņi/mēs taču ir tik dažādi, katrs ir tik unikāls un neatkārtojams. Atliek tikai ieskatīties katrā cilvēkā dziļāk, nevis spriest pēc vispārīgām lietām un citu viedokļa. "Augstākā laime dzīvē ir pārliecība, ka tevi mīl, mīl tevis paša dēļ vai, precīzāk sakot, par spīti tev pašam." /V.Igo/ Lūk, ja tu iemācīsies mīlēt sevi un citus, jutīsies laimīgs, jo tavā dzīvē nebūs nepatīkamu emociju, saistītu ar cilvēkiem. Tas ir, būs, bet ne tik bieži, lai tu to pagūtu ievērot. Trešais solis: Uztver visu vienkāršāk, vieglāk. (atcerējos, ka Reinikam pat bija tāda dziesma, well, tu drīksti ieslēgt to fonā, ja palīdz) Pārstāj satraukties par lietām, kas neskar tevi, piemēram, prezidenta vēlēšanām Irānā, premjera jauno mašīnu vai slavenību šķiršanās prāvām, narkotiku atkarībām. Tas viss nav tavs, tā nav tava dzīve, tie nav tavi tuvie, tātad, tam visam nevajadzētu tevi satraukt. Protams, tu to visu drīksti zināt, ja tevi interesē, bet neļauj, lai tevi neskarošas problēmas iesēžas tavā galvā. Mums katram ir savas problēmas, sāc risināt savējās. Man šķiet, ka egoistiem šajā ziņā ir vieglāk, jo viņi galvenokārt domā par sevi, nevis rakājas pa citu netīro veļu un labo citu pieļautās kļūdas. Egoistam ir dziļi nospļauties, kas notiek ārpus viņa dzīves, viņu interesē viņš pats un tuvākie cilvēki, tas ir viss. Lai cik tas neizklausītos absurdi, egoisti arī laikam ir tie laimīgākie, jo mīl sevi. "Pasaulē ir divas laimes: viena maza – pašam būt laimīgam, otra liela – paradīt laimīgus pēc iespējas vairāk cilvēku." /V.Igo/ Un šitā gan egoistiem nav, viņi nejūt vajadzību kaut ko darīt, lai citi būtu laimīgi. Tāpēc, ceturtais solis būtu: Esi egoists, bet tikai mazliet, tik, cik vajadzīgs, lai mīlētu sevi visvairāk. Brīvo laiku, kas paliek pāri pēc sevis mīlēšanas, atvēli citiem, padari laimīgus arī citus cilvēkus. Liec tiem smaidīt, smieties, dāvini tiem pozitīvas emocijas, labas atmiņas un savu atbalstu. Pārliecini viņus par savu nesavtīgo mīlestību, dod tiem iemeslu tev uzticēties. Jā, iemācies arī tu uzticēties citiem, tas patiesībā ir sasodīti grūti, ja esi agrāk bijis sāpināts, pievilts, bet es esmu pārliecināta, ka tu to spēj. Ja to spēju es, tad vari arī tu. Piektais solis: Atrodi savu vietu pasaulē. Atrodi to, kas tev vislabāk patīk, attīsti savus talantus, meklē arvien jaunus hobijus, jaunas iespējas. Izmanto visus resursus, ko dzīve tev sniedz, un esi pateicīgs par tiem. Ja to visu apvienotu, sanāk ļoti svarīgs solis, sestais: Iepazīsti sevi. Uzzini, kas tev sniedz prieku un no kā tu bēdz, kas tevi skumdina, kas smīdina utt. Tas dos tev iespēju pilnveidot sevi, tiekties pēc pozitīvām emocijām un negatīvās pārvērst pozitīvajās. Tu taču zini, ka nav liela māksla saskatīt pozitīvo skaistās un priecīgās lietās, cilvēkos. Bet pamēģini meklēt tikai pozitīvo viscaur negatīvās un skumjās lietās, uzreiz pamanīsi, ka tas vairs nav tik vienkārši. Bet zini - es to iemācījos. Es iemācījos salikt katrus divus mīnusiņus kopā vienā plusiņā, paldies matemātikai par šo lielisko salīdzinājumu. Atkal - ja es varu, vari arī tu. "Laimīgais redz sieru, nelaimīgais tikai siera caurumus." /V.Gorodskovs/ Lūk tā. Es apbrīnoju bērnus, kas ir laimīgi tāpat vien, viņi vēl nav iepazinuši dzīves netaisnību, skarbumu, vēl nav jutuši patiesu vilšanos un dusmas. Viņiem viss liekas skaists, katru jaunu dienu tie sagaida ar smaidu. Jā, no šī teikuma tu vari izsecināt septīto soli: Atgriezies bērnībā, iemācies domāt kā bērns. Nē, tas nenozīmē, ka tev jāsāk spēlēties un kauties. Tev jāpriecājas par elementārām lietām. Mana māsa gandrīz katru dienu kādam pieiet klāt, apskauj un pasaka "Es tevi mīlu". Tu tā varētu? Pamēģini katru dienu cilvēkiem, ko mīli, atgādināt par to. Rīt ir Valentīndiena, kurā visi pēkšņi atcerēsies par mīlestību un skries pirkt dāvanas. Manuprāt, tas ir lieki. Kāda jēga no vienas dienas, ja cilvēks nespēj jebkurā gada dienā tāpat vien sagādāt mīļajiem pārsteigumus vai vienkārši pateikt "Es tevi mīlu". Tas patiešām ir sadodīti vienkārši, pamēģini. Astotais: Veido savu laimi pats, neskaties uz citu laimes iemesliem, neapskaud citus. "Laime vienmēr ir subjektīva – vienu un to pašu apstākļu kopums vienu dara laimīgu, otru – nelaimīgu." /R.Ezera/ Es visu laiku saku, ka nevajag būt līdz galam egoistam, bet, ja mēs pievēršamies tieši tai mazajai katra cilvēka egoistiskajai daļiņai, man patīk šis citāts: "Nav jēgas atteikties no baudījuma tāpēc, ka otram no tā jāatsakās, un liegt sev laimi tāpēc, ka cits ir nelaimīgs." /S.Cveigs/ Ahh, es tagad atradu tik daudz lielisku citātu, kas perfekti izsaka to, ko es gribu pateikt cilvēkiem, kas apgalvo, ka ir nelaimīgi. Kaut vai šie Zentas Mauriņas vārdi: "Katram atsevišķam cilvēkam es gribētu teikt: tu nemaz nezini, cik laimīgs esi, un tālab esi saīdzis. Staigāt, elpot, ceļot, vai tas nav prieks? Vai tu neesi savu vaigu piekļāvis bērza zīdainajam stumbram? Un vai tu savas dvēseles un miesas tērpu esi saskaņojis ar koka daiļumu? Vai tu esi redzējis priedi, kas saules norietā laistās kā izkausēts varš? Ar redzīgām acīm tu esi akls, ar dzirdīgām ausīm – kurls, ar veseliem locekļiem tu kverni bezdarbībā un blenz tikai pats sevī, uzlūkodams sevi par nelaimīgu un nezinādams, cik daudz prieka vari dāvāt saviem tuvcilvēkiem. Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem (..)" Tur vēl bija par Dievu, bet es kā ateiste tos vārdus izlaižu. Par tām reliģijām es saku tā: ja tā dara tevi laimīgu, ir saskaņā ar to, ko tu dzīvē vēlies un palīdz attīstīties - lūdzu. Tici, kādam Dievam vien vēlies, reliģija ir tikai tas, kas nāk komplektā cilvēka dzīvesveidam. Zini Dona dziesmu "My religion is freedom"? Nē? Noklausies. Visādā ziņā, es šo dziesmu, kaut vai tikai nosaukumu, attiecinu uz sevi. Re, es nonācu pie devītā soļa: Apzinies, kam tu tici, kādai reliģijai seko. Nemētājies no vienas uz otru, nestāsti visiem, ka netici Dievam, ja patiesībā mājās katru vakaru skaiti lūgšanu. Nepielāgojies citiem, dari tā, kā pašam patīk. Reliģija ir katra paša darīšana, nejēdzīgi man liekas tas, ka rodas kari reliģiju dēļ. Jēziņ, kāda starpība, kādam dievam katrs tic? So, visbeidzot, es nonāku pie pēdējā, desmitā soļa: Sagaidi savu laimi ar atplestām rokām. Nepalaid to garām, izmanto visas iespējas. Un pats galvenais - neko nenožēlo. Nožēla tevi bremzēs. Dzīvo te un tagad, skaties nākotnē tikai tā virspusēji, dzīvo laimīgi tagad. Ja šis viss tevi nepārliecina par to, kas ir laime, es labprāt vēl par to padiskutētu, man ir vēl daudz, ko teikt, tikai tagad nav laika vairs izteikties.

Tātad, atā, es ceru, ka tu esi ļoti, ļoti laimīgs. (: