Visu mūžu man licies, ka esmu patstāvīga, neatkarīga, ļoti spilgta un unikāla personība. Šī doma tik ļoti bija iesēdusies manā galvā, ka es katru savu personības šķautni rādīju kā atsevišķu personību, tāpēc šobrīd, atskatoties uz to, agrāko laiku, liekas, ka tāda maza šizofrēniķe vien biju. Šobrīd es saprotu, ka vienkārši esmu sūklis. Nu, švamme, kas uzsūc sevī visu - gan vajadzīgo, gan nevajadzīgo. Visu mūžu tā mana daudzpusīgā personība gluži vienkārši ir tikusi pārņemta no citiem cilvēkiem, sastiķēta kopā un rādīta cilvēkiem kā oriģināls mākslas darbs. Bullshit. Plaģiāts es biju un esmu, bet dzīve jau tāda ir. Grūti ir būt kaut kam unikālam un oriģinālam, jo viss jau ir izgudrots, izdzīvots, izkrāsots. Tāpēc mēs tiecamies pēc tiem, kas, mūsuprāt, ir tie labākie, skaistākie un oriģinālākie. Man ir bezgala kauns par to, cik stulbi un neapdomīgi es darīju tad, kad centos izpatikt visiem un reizē neizpatikt nevienam. Ir grūti, ļoti grūti balansēt uz tās mazmazītiņās robežas starp pelēko peli un frīku. Es nezinu, kas esmu tagad, kur esmu tagad. Es nezinu, kā būtu bijis, ja viņš nebūtu atvēris man acis uz to, ka tā nedrīkst. Nedrīkst darīt kaut ko tikai tāpēc, ka citi dara. Nedrīkst bezceremoniāli nostumt malā savas pārliecības un ar atrotītām piedurknēm ķerties klāt jaunajām. Viss dzīvē ir saistīts un vienmēr nāk atpakaļ, tā tas ir bijis, ir un būs. Cauri asarām un lielām, lielām sāpēm es savas kļūdas izdzīvoju vēlreiz, tikai no cita - no viņa skatupunkta. Sapratu visu un ļoti nožēloju. It kā teicu, ka neko nenožēloju, bet zem tā "nekā" tomēr slēpjas mazs punktiņš - nožēloju to, ka esmu sāpinājusi citus. Ceru, ka "sūkļa efekts" man ir garām, es šobrīd esmu tādā dzīves posmā, kurā ieslēdzas autopilots - skola, mājas, paēst, gulēt. Ok, tagad brīvlaiks, bet es jūtu, ka organisms, kas pieradis pie autopilota, nespēj funkcionēt citādi. Manas smadzenes nespēj pieņemt to, ka nekur nav jāskrien, ka var lēni un prātīgi padomāt, pirms sākt darīt un skriet. Bet ne par to ir runa. Par sūkļiem? Nē, arī sūkļiem ar to nav nekāda sakara. Es tikai mēģinu saprast, kā lai tālāk dzīvo. No citu personībām cenšos atbrīvoties, bet vai man ir pašai sava? Vismaz viena? Pagaidām neesmu par to pārliecināta, liekas, ka aiz tās pelēkās ārienes arī iekšpuse ir tikpat pelēka. Un it kā jau "sabiedriska", "ar savu viedokli", "ar humora izjūtu", blabla. Bet es apzinos, ka viss, kas ir manī, nav manis veidots. Tas viss ir kaut kur redzēts, dzirdēts, lasīts, sajusts, izgaršots. Tas viss ir tikai ne īpaši veiksmīgi reinkarnējies un izveidojis tādu septiņpadsmitgadīgu cilvēkbērnu, kādu mani pazīst tie, kas pazīst. Man rodas jautājums - vai tad visiem nav tā? Tu dzīvo, dzīvo un tad attopies, ka viss ko tu domā, viss, ko tu dari, nav tas, kas tev jādara. Tas nav tevis radīts un tevis izdomāts, tu vienkārši esi to kaut kur paķēris līdzi un pieņēmis par savu. Nē? Nav tā visiem? Nu tad es vienkārši murgoju. Ar labu nakti.

jā, es vēl māku rakstīt.

Tikusi pie piecām psiholoģijas grāmatām, pilnām ar gudrību gudrībām, es sāku lasīt. Un kā es sāku lasīt, tā man veidojas viedoklis. Tas tā automātiski, to nevar kontrolēt, un es nezinu, ko darītu bez bloga, kurā drīkstu izteikt savu viedokli, kamēr uz pirkstiem tulznas sametas.
Kāpēc mēs uztraucamies? I mean, vai tiešām par visām dzīves nebūšanām tā jāuztraucas un jāčīkst, kā to darām mēs? Vai tad dzīvot nebūtu vieglāk, ja dzīvi uztvertu vieglāk? Es nezinu, vai tie ir retoriski jautājumi, bet man gribētos atrast uz tiem atbildes.
Ja par piemēru ņemtu bērnus, viņu attieksmi pret dzīvi, varētu droši teikt, ka tā, kā dzīvo bērni, ir vislabāk. Jā, arī viņiem ir savas rūpes un problēmas. Pieaugušajiem nav tiesību bērniem teikt: "Kas tad tev, tavas problēmas jau tādas muļķības vien ir!" Nav tiesību un viss. Nevienam nav tiesību nosodīt nevienu, bet nu tas tā by the way. Tātad, arī bērniem ir savas problēmas. Viņi aug, viņiem rodas daudz vairāk jautājumu, uz kuriem atbildes paši vēl nevar sniegt. Bērni visstiprāk tic un cer, un visstiprāk viļas - dzīvē, cilvēkos, paši sevī. Bet viņi no tā netaisa globālu katastrofu - dzīvē viss nāk un iet, paliek tikai tas, ko mēs gribam atstāt, kā arī tas, par ko mēs visu laiku domājam un nelaižam vaļā. "Pieaugušie uztraucas problēmas dēļ. Es sākumā nodomāju, ka mazajiem problēmu nav. Vienkārši mazie tās neuzskata par problēmām, bet pieaugušie gan. (..) Pieaugušie uztraucas ne jau problēmas dēļ, bet gan tad, kad domā, ka viņiem ir problēmas. Pasaules uztveres ziņā bērni ir viedāki nekā pieaugušie, viņiem tas izdodas organiski." ["Labas omas noslēpumi"] Bet tā jau arī ir - mēs paši sev radām problēmas un pēc tam par tām uztraucamies. Apburtais loks - radām problēmas, uztraucamies par tām, rodas vēl lielākas problēmas, kas izraisa vēl lielāku uztraukumu. Un tā tālāk, un tā joprojām. Uzskatāms piemērs maniem tikko izteikajiem apgalvojumiem ir mana dzīve - no malas cilvēkiem šķiet, ka tā ir lieliska, ja ne ideāla, kas man ļoti pārsteidz, jo pašas dzīve man šķiet tik ļoti messed up... Bet, ja tā padomā, par ko gan es sūdzos? Man ir +/- viss, kas vajadzīgs pilnvērtīgai dzīvošanai, patiesībā viss un vēl vairāk. Problēmas nav, ja arī ir, tad tikai manā attieksmē, nevis kopējā situācijā. Man liekas, ka problēmas risināt jāsāk ar attieksmes mainīšanu. Dzīve ir tāda, kāda nu mums katram tā ir dota, un būtu muļķīgi to izniekot, satraucoties par lietām, kas nav pat vienas nervu šūnas vērtas. Ir vērts pieminēt arī to, ka pastāvīga problēmu un ķibeļu uzskaitīšana tikai palielina to nozīmi un ietekmi uz cilvēka dzīvi, kā arī sūta Visumā signālu, kas nāk atpakaļ daudzreiz lielākā apmērā - problēmu kļūst vēl vairāk. Un, kas ir raksturīgs lielākajai daļai cilvēku - paturēt visas problēmas sevī. Lūk, to es nekad neesmu varējusi ciest. Ja ir problēmas, par tām ir jārunā, tās ir jārisina. Bet pirms vērt vaļā muti - saprast, vai problēma tiešām ir problēma, vai tā nav no mušas izpūsts tiranozaurs. Apbrīnoju cilvēkus, kas patiešām no dzīves mazajām ķibelēm nekādas problēmas nemaz netaisa, jo mav vērts. Nav vērts pārdzīvot par to, kas nav svarīgs. Es pārāk satraucos par skolu, mācībām - pārāk daudz tāpēc, ka esmu pēc rakstura perfekcioniste un man vajag visu izdarīt maksimāli. Tas perfekcioniskais maksimālisms vai maksimālais perfekcionisms ir licis man ciest pēdējo mēnešu laikā no pastāvīga stresa. Tik tālu, ka reizēm jau sāk šķist, ka es jūku prātā. Un tas viss kādēļ? Jo es radu problēmas, vai arī iedomājos, ka ir problēmas. Mācības, skola, mājas darbi...Jā, tas viss ir jāizdzīvo un jāpaveic skolas laikā, bet ar mūsu izglītības programmu nevar visu 100% izdarīt. Un man rodas kompleksi - jo gribas tos 100% sasniegt, izpildīt...Varbūt nevajag? No pēdējā laika pārdomām esmu secinājusi, ka jākoncentrējas uz lietām, kas man būs vajadzīgas (no mācību skatupunkta tie būtu priekšmeti, kuros jāliek CE) un vēl jo vairāk uz lietām, kas mani interesē. Nu re, loģisks secinājums. Bet cik daudz dusmu, asaru un pārmetumu vajadzēja, lai to saprastu..Uhh.
Jāmācās no bērniem - pēc izstāstīšanas tie savu bēdu aizmirst un dzīvo tālāk, nepārdomājot un neanalizējot to. Bet no otras puses - problēmas taču it kā jārisina. Es šoreiz apjuku, bet es izdomāšu, kā būs labāk man. Tu izdomā, kurš veids labāk der Tev. (: