forever screwed

Tev dvēsele saplēsta lupatās,
Tev sirdī ne kripatas zelta.
Tās rokas tu neslēp nu kabatās,
Ar tām tava mūžība celta.

Tur tālu vēl cerība maza un blāva,
Pat zvaigznes mirdz spožāki - spožāk par to.
Ko mīli, ko nīsti, visu uz pusēm rāva
Sirds, paraujot līdzi visu...un neko.

Ne velti tev mati melni kā nakts,
Ne velti tev acis kā ledus.
Tik melns ir ikkatrs tavs dvēseles kakts,
Ķer nožēlas mirkļus vēl retus.

Ir dzīve kā dzejolis - sākas un beidzas,
Ik rindiņā sāpes, ik atskaņā asara.
Un panti cits citu vēl nomainīt steidzas,
Kā steidzas ik nākamā saulrietu vasara.

Tu lasi vēl sirdsmiera drupatas
No sirds pilnas - neizsmeltas.
Bet dvēsele saplēsta lupatās
Un sirdī... ne kripatas zelta.

Divi cilvēki uz ielas reti kad spēj vienkārši tāpat sākt runāt. Pirms tam viņiem jābūt vai nu pazīstamiem, vai nu kaut kas vienam par otru jāzina. Pat, lai pajautātu laiku, jāzina, vai cilvēkam ir pulkstenis. Divi cilvēki var sākt sarunāties, ja viņi ir vienā pasākumā - tā ir ballīte, koncerts utml. Viņi var sākt sarunu autobusā. Bet vienmēr kaut kas ir jāzina. Autobusā - jāzina, ka otrs arī brauc autobusā, lai varētu runāt par apstākļiem autobusā (cik sakarīgs teikums). Ballītē - jāzina, ka otrs arī ir šajā ballītē (nē, tas ir viņa astrālais ķermenis, hm). Visas šīs muļķības man ienāca prātā tāpēc, ka divi cilvēki, paziņas vai svešinieki, nesāks runāt, ja neko nezinās viens par otru, t.i., ja nebūs nekā kopīga. Es ar savu radinieci agrāk gāju kopā bērnu dārzā, skolā, tikāmies ģimenes svētkos, bet tagad - es nezinu, vai mēs runātu. Ja runātu, tad par ģimenes lietām. Vai to, kā nu kurai iet. Bet tas tāpēc, jo mēs esam radinieces. Svešiniekiem neinteresē, kā kuram iet kopš 2004. gada. Svešinieki runā par to, kas konkrētajā brīdī notiek apkārt. Ballītē runā par ballītes vietu, cilvēkiem, kopīgajiem paziņām. Skolā runā par skolu, skolotājiem, skolasbiedriem. Pie ārsta rindā runā par savām kaitēm un bērniem (jo ārstiem taču ir vistiešākais sakars ar bērniem?). Protams, var jau būt, ka svešinieki var uz ielas sākt diskusiju par čiekuriem, narkotikām vai ziemeļblāzmu, bet tad, pirms uzrunāt svešinieku, jāzina, vai tas atbildēs. Zināt to laikam nevar, tikai nojaust. Un tā kā mēs esam pārstājuši ticēt savām nojausmām, tad neuzrunājam svešiniekus, ja vien mums tas nav vajadzīgs. Bet es labprāt parunātu par čiekuriem un ziemeļblāzmu, un nerauktu pieri (gadījumā, ja runātājs būtu iedzēris ko stiprāku par kvasu, rauktu gan), un nepavirzītos uz austrumiem prom no runātāja. Bet varbūt es tikai tā domāju. Jo sabiedrībā jau mēs parasti rīkojamies citādāk, nekā esam izdomājuši savā galvā. Kaut kā tā notiek. Zemenes ar pienu. Jasmīns. Aborigēni. Mjau.
Bet, ziniet, internets ir pie visa vainīgs. Bet es mīlu internetu. Tā jau ir, vienmēr visskarbāk mēs nosodām tos, ko mīlam. Es tevi mīlu, pasaule. (: