unbelievable.

ĀRĀ SNIEG. jā, man tas šķiet neticami, jo tik sen nebiju redzējusi tik ĪSTU sniegu, ka sāku jau aizmirst, kā tāds izskatās. nē, es neesmu pusi dzīves dzīvojusi Havaju salās (diemžēl), vienkārši 9 mēneši ir sasodīti ilgs laiks, pat salīdzinot ar cilvēka mūžu, bruņurupuča mūžu vai pat žiguļa mūžu. šovakar noskatījos tādu diezgan smagu un nogurdinošu filmu, tagad tāda sajūta, it kā būtu izdzīvojusi visu galvenā varoņa smago dzīvi, jo tiešām centos izprast un iedziļināties, izlaist to caur sevi. starp citu, filma ir A Beautiful Mind, iesaku, ja... ai, es pat nezinu, kāpēc un kam varētu ieteikt, just - man patika. vēl kādam ir tāda īpatnība - vispirms noskatīties filmu un tikai pēc tam treileri? es pat nezinu, kāpēc tā, tā vienkārši ir un viss. tāpat kā es nevaru pierādīt, ka Ziemassvētku vecītis nav īsts, arī šo es nevaru izskaidrot. atkal tas vārds. nevaru. patiesībā tas ir muļķīgs vārds, jo cilvēks ir būtne, kas ir spējīga uz visu. cilvēks ir izdomājis visu, kas mums ir apkārt, jā, tieši tā, visu. es nešaubos, ka tu tagad man domās prasi - bet kā tad ar dabu? es atbildē tikai paraustīšu plecus un norādīšu tev uz loga pusi - vai tā vairs ir daba, kas tur palikusi? see. cilvēki ir dažādi - šoreiz ne par raksturu un izskatu, bet par vārdu varu un attiecīgi arī - nevaru. ir tādi, kas saka -Es jau neko nevaru mainīt, kas es esmu, tikai mazs cilvēks, sīka vienība uz lielās pasaules fona. ir tādi, kas pārliecināti saka - Es varu visu, es esmu viss, es iešu un darīšu, jūs vēl redzēsiet. vislabāk ir būt tādam, kaut kur pa vidu - ticēt saviem spēkiem, bet nepārvērtēt tos. tiekties pēc ideāla, bet nepārspīlēt. neveiksmes uztvert kā stimulu kaut ko mainīt un mēģināt vēlreiz. protams, tu teiksi, neko jaunu jau es te neatklāju, tas jau sen ir zināms visiem, nu, vismaz tiem, kas par šo kādreiz aizdomājušies. bet zini? es sev atklāju, cik daudz esmu spējīga izdomāt. man patīk, ka manas domas neaprobežojas ar nagu lakas krāsas izvēli un sakāmā teksta satilpināšanu 143 simbolu garā īsziņā. man patīk, ka es vispār esmu spējīga uz loģisku, pie kaut kādiem secinājumiem novedošu domāšanu, ne visi mūsdienās uz to vēl ir spējīgi, jā, for real. izdzēru savu ikvakara tēju ar medu, sāk pat nākt miegs, ne pat fiziski, jo vienīgais, ko es šodien izdarīju - izgludināju veļu. bet miegs man nāk tā vairāk garīgi, pēc smagas filmas, daudz domāšanas un gaidīšanas. ko es gaidu? patiesībā daudz ko. īstu ziemu, Ziemassvētkus, viņu, savu dzimšanas dienu, pavasari, vasaru, aii. gaidu jau es viskautko, bet pa īstam sagaida tikai tas, kas ir mierā arī ar pašreizējo situāciju, vismaz es tā domāju. ja pārāk stipri kaut ko gaida un koncentrējas tikai uz to, liekas, ka laiks iet mūžīgi un gaidītais nekļūst sasniedzamāks. bet gaidīšanas sajūtai ir tā īpašā noskaņa, ir kaut kas, kas padara to patīkamu, un pēc tam tā bauda saņemt gaidīto ir divtik liela. gaidīt ir jauki. man patīk, ka man ir, ko gaidīt un uz ko tiekties. murrmurr, atā, es eju ieritināties ar JOY un vēl vienu liepziedu tēju ar medu. (:

mans rudens.

šodien pa īstam apjautu, ka ārā sāk smaržot pēc ziemas. Lai kā gribētos paildzināt laiku, ko var saukt par `agro` rudeni vai `vēlo` vasaru, tas nav iespējams. Oficiāli paziņoju, ka manā pasaulē ir iestājies vēls rudens un lapas ir koši dzelten-sarkanas. Bet tas viss ir labi. Viss taču ir uz labu. šodien pamodos ar domām par savu dzimšanas dienu. Cik ļoti gribētos, lai tajā snigtu sniegs lielām, mīkstām pārslām, kas salīp skropstās un tad notecina tušu, atstājot uz vaigiem melnas strīpas. Cik ļoti esmu sailgojusies pēc kartiņām, nevis tādām, kurās steigā uzšņāpts `daudz laimes!` , bet tādām, īstām, no sirds. Cik ļoti saskrien mutē siekalas, kad iedomājos ikgadējos saldumu kalnus, ko saņemu komplektā ar visādām dāvanu kartēm un patīkamiem sīkumiem, kas vienmēr sadzīvē noder. Cik ļoti gribu to laiku, kad varēšu oficiāli teikt: `Man ir 16.` Bet pagaidām izbaudu šo īpašo laiku - pusotru mēnesi līdz 16. Izbaudu lietas, ko, pēc saviem standartiem, vēl 15 gados drīkstu darīt. Kaut gan, man šķiet, ka es vēl 40 gados skatīšos multenes, nēsāšu kedas, braukāšos karuseļos, ēdīšu cukurvati, ballēšos un dzeršu saldējuma kokteiļus caur rozā salmiņu. Neviens man neaizliegs šos nedaudz bērnišķīgos priekus, bez kuriem mana dzīve nebūtu iedomājama. Bez kā vēl es nevaru iedomāties savu dzīvi? 

Noteikti bez krāsām - pasaule melnbaltā būtu kā dzīvošana miglā visas dzīves garumā. 

Bez cilvēkiem, ko tik labi pazīstu - saviem mīļajiem un neatkārtojamajiem. Bez viņiem būtu tā pati migla - tikai daudz drūmāka. 

Bez mūzikas - manas ausis ir pārāk pieradušas pie šīm burvīgajām skaņām, lai tagad varētu no tām atteikties. 

Ai, es pat nezinu, vai ir vērts pat sākt uzskaitīt visas tās lietas un ne-lietas, bez kurām es nevarētu dzīvot, jo tādu ir miljoniem. Miljardiem. Bezgalīgi daudz.

Nesaprotu, kāpēc es veidoju kaut kādus sarakstus. Tas vienkārši tā ir - automātiski - galvā, uz papīra, piezīmjlapiņā uz desktopa. Dzīvi nav iespējams saplānot, ja būtu - es tāpat to nedarītu. Bet saraksti kaut kādā mistiskā veidā padara manu haotiski izmētāto dzīvi baudāmāku, pārskatāmāku un ērtāku. Dzīvojamāku. Un, vai tad tas nav galvenais - savā dzīvē justies labi? Man liekas, ka ir. Pie tā arī palikšu. Un arī mani saraksti paliks. Vismaz līdz brīdim, kad izdomāšu, ka negribu vairs tādus veidot. Nekur. Aiz loga izskatās sasodīti tumšs, bet man patīk. Tagad nu es iešu - paelpot svaigu gaisu. Jā, gaisu. Nē, es neiešu pīpēt, es nepīpēju. Vienkārši paelpot svaigu gaisu, izvēdināt galvu no visām tām domām, kas pa dienu sakrājušās. Cik jauki, ka es atkal rakstu. Nē, tas nav jauki. Tas ir brīnišķīgi. Viss ir brīnišķīgi. Uz šīs brīnišķīgās nots es arī saku atā. Līdz jaunai, brīnišķīgai dienai. 

mmhmm.

I used to play `Hide and Seek`

But at this game I was so weak

I never won, I always lost

But never though, what it may cost.

At night I go to paradise

My dreams, they sometimes are too wise.

I guess, it never has to stop

Like purple spiral lollipop.

Those books I read two months ago

Have stories I would like to show

To you and all your stupid friends

Who say that we`re about to end.

My mother says that it`s not right

Just hangin` out with you all night

But I don`t care, I let them go

There`s only you, I tell you so.

 My summer`s painted in chocolate tones

Those really are my favorite ones.

C`mon, let`s have some fun today

And everything`s gonna be ok.

sweet or cool.

vai pastāv tāds jēdziens - agrāk? vai pastāv jēdziens - laiks? vai pastāv jēdziens - nākotne? pēdējā laikā es arvien vairāk par to aizdomājos. par to un vēl daudz ko citu. turklāt, man vēl gadījies tāds filozofisks opis ar savu viedokli un kaudzēm izlasītu grāmatu, kas vēl vairāk pastiprina manus fantāzijas lidojumus un alkas pēc atbildēm. man patīk domāt - tikai tā es rodu iekšēju mieru. man patīk atrast atbildes - tikai tā es jūtos ar sevi apmierināta. vai varbūt nē? varbūt viss, ko es iepriekš esmu secinājusi, atradusi, ir tikai manas iedomas? varbūt es nekad neesmu radusi iekšējo mieru, varbūt kaut kas ar mani nav kārtībā? nē, ar mani viss noteikti ir kārtībā, ir taču. bet. te nu man radās jauna iedoma - ja nu viss, ko mēs domājam, ir aplams? ja nu teikuma beigās nav jābūt punktam un 2x2 patiesībā nav 4? ja nu citplanētieši esam mēs un cilvēki no mums baidās? ja nu... ir tik daudz, par ko domāt, tik daudz nezināmā. galvenais - gribēt. gribēt zināt, gribēt mācīties, gribēt domāt, gribēt jautāt un atbildēt. iespējams, patiesībā pasaule ir sasodīti vienkārša, tikai mēs esam sarežģījuši visu. 

šo ierakstu es sāku jau....jūlija beigās, jā. bet - nezinu, kāpēc - nebija vēlēšanās to pabeigt. varbūt vasaras beigas ir lielisks iemesls pabeigt nepabeigto. vēl sasteigti izdarīt visu, par ko bija sapņots ziemas mēnešos, putenim plosoties aiz loga. aizbraukt kaut kur un darīt kaut ko. vienkārši tāpat, bez iemesla. dzīves jēga un sevis meklējumi var pagaidīt. live like there`s no tomorrow. but still - believe in future. pretrunīgi, bet patiesi. rīt sākas rudens. vismaz man. jauns gadalaiks, jauns dzīves posms - kā nekā vidusskola - jaunas emocijas un mērķi. es jums visiem novēlu veiksmīgu jauno mācību gadu, nobastotās stundas pavadīt tā, lai ir prieks atcerēties, sazīmētās klades atstāt atmiņai un apnikušiem skolotājiem retu reizi uzsmaidīt. atā, tiekamies jau septembrī. forever yours, Me. (:

jānēvarbūt.

smejos par tikko nopirktā žurnāla rakstu. `Randiņš pēc noteikumiem` - vēsta virsraksts, zem tā 20 punkti, kas jādara randiņā. vai tiešām jāseko šiem likumiem, lai randiņš izdotos? vai tiešām visas attiecības var likt vienā maisā? vai tiešām visi zēni, nu labi, puiši, ir tik vienādi, ka tikai ar šiem likumiem kaut kas vispār var sanākt? skumji, skumji. un šis raksts jau nav tāds vienīgais. jau esmu lasījusi vairākus rakstus par to, kā labāk izturēties džeku klātbūtnē, par ko ar viņiem runāt, ko vilkt mugurā un ko darīt, lai neizgāztos. pie tam šie likumi dažādos vai pat vienā un tajā pašā žurnālā bieži vien nonāk pretrunās. visu mūžu es esmu domājusi, ka džeki tomēr ir tādi paši kā mēs, meičas, un ka viņiem nevajag īpašu attieksmi, nevajag kaut kādus likumus. protams, pucēšanās pieder pie lietas, tiktāl es piekrītu. bet - visas šitās pirmās frāzes, lai viņu ieinteresētu, visi tie padomi, kas, manuprāt, ne pie kā laba nenoved. nu, piemēram, meiča nopērk žurnālu un randiņā cītīgi seko līdzi visiem likumiem. nu, pieņemsim, ka viņiem sapas un atiecības nonāk jau tālāk. viņš atnāk pie viņas mājās, gaida, piemēram, kad viņa sataisīsies pastaigai. atrod uz galda žurnālu. intereses un ilgās gaidīšanas dēļ izlemj nedaudz ielasīties. atrod rakstu par tiem randiņu likumiem. jā, var gadīties, ka pat izlasa un atceras par viņu pirmajiem randiņiem. saskata acīmredzamo līdzību starp šiem likumiem un viņa meitenes izturēšanos randiņos. man liekas, ka viņš nebūs priecīgs par tādu `sakritību`. vēl vairāk, viņam pat var sākt likties, ka meitene visu šo laiku ir vadījusies pēc kaut kādiem noteikumiem un varbūt pat dzīvē vispār paļaujas tikai uz glancētajiem žurnāliem. tas ir tikai mans piemērs, liekas, diezgan pamatots. man liekas, ka, lai randiņš un vispār attiecības izdotos, vajag tikai neko no sevis netēlot ne vienam, ne otram, uzturēt sarunu par da jebko, lai tikai ir forši, smieklīgi un ir, ko atcerēties. pat jau ar džeku nekas nesanāks, labāk palikt atmiņā gan sev, gan viņam ar foršu randiņu. tas arī viss. 

nav nosaukuma.

atradu kādu stāstu, rakstītu manā rokrakstā 2008. gada 13.jūnijā let`s read.

Rīts. Plkst. 8:00. Viņa mostas ar smaidu sejā. Nesteidzīgi dodas uz dušu. Mmm, jaunā dušas želeja ar zemeņu smaržu...Kūpoša un arvien smaidoša Viņa ietinas dvielī, iztīra zobus un dodas uz guļamistabu. Pamazām skapja saturs nonāk uz gultas. Hmm, ko lai velk? (..) Lai iet sārtā kleitiņa ar volāniem. Kad Viņa nonāk līdz kurpju plauktiņam, nešauboties tiek atmestas botas un iešļūcenes. Šodienai kaut ko sievišķīgu. Izvēle krīt uz baltām baletkurpītēm ar nelielu papēdīti. Tās ideāli piestāvēs pie mazās auduma rokassomiņas. Gan to, gan kurpes Viņa noliek uz plauktiņa, lai tās gaida savu kārtu. Pēc 5 minūtēm, kad Viņa ienākusi virtuvē, te jau smaržo pēc grauzdiņiem un uz galda ir apelsīnu sulas glāze. Viņa apēd 2 grauzdiņus ar svaigām zemenēm un izdzer apelsīnu sulu. Trauku mazgāšanu Viņa uztic trauku mašīnai. Tā, pulkstens ir 10:00. Atlikusi vēl stunda. Vannasistabas spogulis vēl norasojis no Viņas rīta dušas. (..) Viegls vaigu sārtums, zelta acu zīmulis, melna skropstu tuša, sārts lūpu spīdums un, protams, nedaudz Viņas mīļāko smaržu. Tā, kurpītes un baltā jaciņa - ja nu gadījumā paliek auksti. Somiņā iekrīt Samsung telefons, Gucci maciņš, mentola košļeņu paciņa, lūpu spīdums. Ar smaidu uz lūpām Viņa aizslēdz durvis, iemet atslēgas ar kulonu somā un smaidīga dodas lejā pa kāpnēm. Tieši plkst. 11:00 pie Viņas mājās pienāca...

***

Rīts. Plkst. 10:00. Viņš mostas ar nenosakāmu sejas izteiksmi. Fiksi uzrāvis vienīgās tīrās bikses un vasaras kreklu ar īsām piedurknēm, Viņš dodas uz virtuvi. No tās jau atskan satrauktas rejas. Drīz rejas nomaina apmierināta čapstināšana no bļodiņas. Uz galda parādās bļodiņa ar kukurūzas pārslām ar pienu un Viņš tās ar labpatiku notiesā. Izkošļājis košļeni, Viņš sasmaržojās ar mīļāko odekolonu, uzvilka jaunās Nike botas un iebāza bikšu kabatās telefonu, maku un mājas atslēgas. Tātad, aizslēdzis durvis, Viņš devās pie...

***

Viņi satikās. Pie Viņas mājas Viņi sarunāja, kur ies. Viņš izteica komplimentu par Viņas izskatu un mīļi uzspieda neveiklu buču uz Viņas vaiga. Viņa, viegli piesarkusi, saņēma Viņa roku un piedāvāja iet uz kafejnīcu. Viņas smaržas sajaucās ar Viņa odekolonu un Viņa elpa sajaucās ar Viņas elpu. Un vairs nav svarīgi tas, ka brīvdienās Viņa dodas šopingā, bet Viņš - spēlēt futbolu stadionā, nav svarīgi tas, ka Viņai garšo garneles, bet Viņam hotdogi. Svarīgi ir tikai tas, ka Viņi ir kopā. Viņi gāja vienā solī, elpoja vienā ritmā, sāka runāt vienā laikā... Viņi pabeidza viens otra teikumus, smējās par vieniem un tiem pašiem jokiem... Kafejnīcas pasūtījuma lapā ir ieraksts: `Banānu saldējums ar šokolādes mērci x2`, jo Viņi to pateica vienlaicīgi, par ko viesmīlei bija jāsmejas. Viņi pasmejas par viesmīles smieklīgajām kurpēm un Viņam zvana. Tie ir Viņa draugi, kas aicina iet uz ballīti. Viņš atsakās un izslēdz telefonu. Tiek atnests saldējums un Viņš to apēd vienā mirklī, kamēr Viņa ēd lēnām un nesteidzīgi. Viņš skatās, kā Viņa ēd. Viņa atbild skatienam un pasmaida. Seko Viņu pirmais skūpsts. Viss notiek neveikli, bet tomēr skaisti. Viņi negribīgi un neveikli atraujas viens no otra, kad tā pati viesmīle ar smieklīgajām kurpēm atnes rēķinu. Viesmīle smaida, jo redzējusi, kā Viņi skūpstās. Viņi nolemj doties uz kādu nomaļāku vietu. Viņš piedāvā iet uz pludmali un Viņa piekrīt, jo, tāpat kā Viņš, dievina jūru. Uz galda noripo divu latu monēta, Viņa paņem somiņu un jaku. Pēc kāda laika vientuļajā pludmalē ir divi basu kāju pāri. Jūrā ūdens izrādās silts un abi gandrīz vienlaicīgi paziņo savu lēmumu - derētu izpeldēties. Viņam nekas nav pretī peldēties ar visām drēbēm, bet Viņai žēl savas kleitiņas. Viņi dodas pie Viņas uz mājām. (..) Viņš kautrīgi novelk botas. No guļamistabas atskan satraukta čaukstināšana un klusas lamas, kas nozīmē to, ka Viņa nevar atrast savu jauno balto peldkostīmu. Samierinājusies ar to, ka kārtējo reizi aizmirsusi laukos pie omes, Viņa uzvelk gaiši zilo ar puķēm. Šoreiz Viņa izvēlas džinsu svārciņus, baltu krekliņu, zeltītas iešļūcenes un, protams, auduma rokassomiņu. Viņš, kā izrādās, ir virtuvē un pēta Viņas fotogrāfijas uz ledusskapja. Viņa klusu dodas uz vannasistabu, noņem kosmētiku un uzklāj saules aizsargkrēmu. (..) Mati tiek atglausti ar zeltīto matu stīpiņu un somiņā tiek iemesta balta matu gumija. Tā, laikam Viņa ir gatava. Tikmēr Viņš jau paspējis izpētīt Viņas grāmatplauktu un ieslēgt TV. Kad Viņa iznāk no vannasistabas, Viņam nav vārdu. Viņš atkal pasaka kādu muļķīgu komplimentu un Viņa smaidot pateicas. Pēc 10 minūtēm Viņi jau ir jūrā. Viņi šļakstījās, sacentās, nira un skūpstījās. Tik jautri abiem bija pirmo reizi. Bet diemžēl bija jau vakars un Viņai bija laiks iet mājās. Viņš, pilnīgi izmircis, pavadīja Viņu (tikpat slapju) mājās. Viņa piedāvā Viņam uzkāpt augšā un iedzert tasi kakao ar cepumiem, bet Viņš atsakās. Citu reizi. Mīļš skūpsts uz atvadām, īss `čau` un Viņš dodas mājup. Viņa skumji noskatās Viņam pakaļ un iet iekšā...

***

Durvis aizveras un noklaudz, Viņa novelk iešļūcenes, nomet somiņu un pārvelk slapjās drēbes pret šortiņiem un T-kreklu. Drēbes nonāk uz balkona žāvēties. Īss `Labvakar` kaimiņienei, kas ziņkāri izkārusies pa logu, Viņa aplej puķes no dzeltenās lejkanniņas un dodas iekšā. Uz pannas čurkst sviests un tējkannā silst ūdens. Drīz sviesta piciņa izkūst un uz pannas parādās garneles, Viņas mīļākais ēdiens. Krūzē ielīst karsts kakao, uz šķīvīša ir ceptas garneles un dārzeņu salāti. To visu Viņa ņem līdzi uz guļamistabu, kur tiek ieslēgts TV, jo sākas Viņas mīļākais modes raidījums. Atkal traukus nomazgā labā palīdze trauku mašīna un Viņa dodas dušā. Mmm, atkal jau superīgā zemeņu dušas želeja, tad zemeņu ķermeņa losjons, zobu pasta un sejas krēms, Viņa izķemmē savus garos, blondos matus un dodas lasīt grāmatu. Telefons paziņo, ka pienākusi jauna īsziņa. Tā ir no Viņa: `Paldies Tev par šo burvīgo dienu! Es to nekad neaizmirsīšu... Arlabunakti! :*` Viņa aizsūta atbildi un aizmieg ar smaidu sejā. Nakts. Plkst. 23:00.

***

Viņš svilpodams aiztaisa dzīvokļa durvis un sabužina suņuku, kas dabū barības papildporciju. Kaut kādas vakardienas kotletes, alus bundža, Viņš pārvelk slapjās drēbes un nomet tās uz vannas malas. Virtuvē tiek ieslēgts futbols, kuram parasti Viņš pievēršas ar visu sirdi un dvēseli. Tikai ne šodien. Šodien visas Viņa domas ir pievērstas Viņai. Viņš atceras Viņas skanīgos smieklus, zilās acis, rūpīgi nolakotos nadziņus un zīdainos matus. Viņas apburošo smaidu un burvīgi uzrauto deguntiņu. Nedomājot, Viņš paķer telefonu un uzraksta pirmo, kas ienāk prātā. Pēc brīža pienāk atbilde. Tikai tad Viņš izlasa, ko pats uzrakstījis un saprot - ES ESMU IEMĪLĒJIES! Viņš iekrīt gultā un aizmieg ar tādu pašu smaidu sejā. Nakts. Plkst. 23:00.

***

Pēc pieciem gadiem.

Rīts. 9:00. Viņi mostas abi ar smaidu uz lūpām, kam seko skūpsts. Kopā iet dušā. Kopā tīra zobus. Viņa izvēlas drēbes sev un Viņam. Uz virtuves galda ir tie paši grauzdiņi. Tikai tagad to ir divreiz vairāk. Tagad ir divas apelsīnu sulas glāzes. Viņš ieliek traukus trauku mašīnā. Viņa uzkrāsojas un sasmaržojas. Viņi dodas uz veikalu. Abi kopā. Jo nu Viņi ir precējušies un oficiāli dzīvo kopā. Nopirkuši savus iecienītākos kārumus, pie kases abi pastiepj roku pēc vienas un tās pašas košļeņu paciņas un iesmejas. Viņš paņem divas un samaksā par pirkumu. Visi kārumi tiek notiesāti parkā uz soliņa un Viņi atkal jūtas kā pusaudži, kas sarkst pie katra vārda. Viņš apskauj Viņu un abi dodas mājās. Viņa iesaka pēc tam iet uz pludmali un Viņš smaidot piekrīt. Tiek atslēgtas dzīvokļa durvis. Pie atslēgas karājas divi atslēgas piekariņi - Viņu abu vārdu pirmie burti...

***

tagad man pašai vairs nepatīk. bet toreiz, 2 gadus atpakaļ, es biju knapi sākusi rakstīt, šis droši vien ir viens no pirmajiem stāstiem, kas bija par nopietnu tēmu - ne vairs par bērniem, dzīvniekiem un rotaļām. lai gan es arī tagad rakstu par dzīvniekiem, tomēr tas ir savādāk nekā toreiz. lai nu kā, man šis stāsts ir svarīgs un būtu žēl, ja tas pazustu/es to vairs nevarētu izlasīt. šodienai vienīgā doma par nezūdamības likumu un zudušajiem 13. gribu rītdienas pēcpusdienu, kad eksāmeni beidzot būs galā. gribu milzumdaudz saldumu un karameļu tēju. es gribu jūs visus samīļot, jo esmu atradusi kaut ko sev ļoti mīļu, šo stāstu, un jūtos vairāk kā labi. novēliet man rīt veiksmi, veiksmi jums pašiem un atā. uz tikšanos. (: 

make me an angel.

gribu beidzot laiku, kad rakstīt stāstus. idejas jau ir pārsniegušas vienas lappuses limitu, laikam pat ar divām būtu par maz. tas nozīmē, ka jāsāk piepildīt savas ieceres. ir viens bet - nav laika. nav arī to emociju, dvēseles pārdzīvojumu, kas ļautu, neskatoties uz aizņemtību, vienkārši rakstīt. man nepatīk, kad, kaut ko rakstot, ir jāaizdomājas par rakstīto. nepatīk, kad domas neraisās pašas no sevis. nepatīk rakstīt bez iedvesmas, riebjas rakstīt tukšus epitetus, kas nevienam neko neizsaka. tikai tie stāsti, kas rakstīti tajā - iedvesmas - periodā, ir ko vērti. nu labi, es sevi uzskatu par iesācēju, jo, viss, ko es māku, ir rakstīt bez kļūdām, tēlaini izteikties un veidot pietiekoši interesantu sižetu. jā, ne visi to māk, bet ir vajadzīgs kas vairāk, lai sauktu sevi par profesionāli. daži brīnās, kā es vienmēr par domrakstiem saņemu desmitniekus. es nebrīnos. tas gluži vienkārši ir dabiski, ja lasa to, ko lasu es un domā par to, par ko domāju es. tas nav tipiski devītklasniecei, varbūt pat vidusskolniecei ne. bet es vienmēr tik smejos par izbrīna pilnajiem skatieniem - lai jau viņiem tiek. rīt man ir eksāmens krievu valodā, tas būs viegli, tikai jāpatrenējas runāšanas daļai. bet arī tas būs viegli. nē, es neesmu pārāk pašpārliecināta, vienkārši es labi zinu krievu valodu. tomēr es gribu uzrakstīt kādu stāstu, man jau smadzenēs veidojas vārdu savienojumi, teikumi, rindkopas... tev varbūt tas nav saprotams, varbūt tu mani uzskatīsi par dīvaini. hey, bet es arī tāda esmu, hihi. mani neviens nesaprot, bet es to nemaz neprasu. tā jau tas dzīvē ir iekārtots, ka neviens nevienu nesaprot. lai kādu saprastu, vajag simtprocentīgi iejusties otra ādā, sajust to pašu, ko jūt otrs, redzēt visu tieši tāpat kā otrs un domāt tāpat. tas nav iespējams, lai cik ļoti tu kādu pazīsti, vienmēr ir kaut kas tāds, ko tu nezini. arī fakts, ka katram cilvēkam ir savas izjūtas, savas pasaules redzējums, savas vērtības, prioritātes, mērķi, tabu un noslēpumi.   nekad nebūs divu vienādu cilvēku - pat dvīņi, lai arī ārēji vienādi, domā un jūt dažādi. bet tas taču ir labi. vai nebūtu traki, ja visi būtu vienādi - ja nebūtu dažādu viedokļu, skatupunktu, fantāzijas lidojumu, sapņu un personību? man liekas, ka tad dzīve būtu ļoti vienmuļa. pirmkārt, būtu pārāk vienkārši sadraudzēties un tikpat vienkārši apnikt - ja jau visas domas būtu vienādas. otrkārt, nebūtu iespējas kritizēt un saņemt kritiku pretī - nebūtu iespējas pilnveidoties. un treškārt - what the hell? - dzīve būtu sūds. jau tagad, kad daudzi cenšas kādu kopēt, atdarināt, tas ir kaitinoši. iedomājies, kā jūtas cilvēks, kuru kāds atdarina? kāds ģērbjas tāpat kā viņš, runā tāpat, dara visu, ko darītu viņa atdarināmais objekts. tas taču ir tik kaitinoši un nomācoši. jā, esmu pieredzējusi, ka mani kāds kopē - vēl vairāk, esmu prasījusi, kāpēc viņš [patiesībā jau viņa] tā dara. par atbildi kalpoja tēlota wtf? seja un garš monologs par to, ka es esmu iedomīga k**e un m**ka un ka man vajadzētu piebremzēt ar iedomību, iebāzt galvu, khehem, podā un izskalot smadzenes. atceros, ka uzkliedzu viņai lietas, ko vēlāk nožēloju. bet tagad - kad apzinos, ka manas vainas tajā nebija - saprotu, ka rīkojos pareizi. dažādus cilvēkus var nolikt pie vietas dažādos veidos - citam jāuzbļauj, citam jāpiedraud ar fizisku izrēķināšanos, citam jāsastāsta visādas gudras lietas, citam pietiek ar dusmīgu skatienu, ar kādu vajag iedraudzēties, kāds tikai pēc gadiem ilguša naida pats saprot, ka pats ir bijis vainīgs. cilvēki ir tik dažādi, cik dažādi viņi grib būt. visi saka, ka mēs esam vienādi ar to, ka gribam atšķirties. es tam nepiekrītu. mēs esam dažādi ar to, ka gribam atšķirties katrs savā īpašajā veidā. to arī es tev novēlu. apsveicu visus, kam šodien beidzās skola [ak, laimīgie!] - lai jums jauka vasara! mana vasara sāksies 13.jūnijā, ar to arī apsveicu sevi. novēlu jums saulīti. atā.

first last goodbye.

Let`s go outside and play

Let`s runrunrun away.

We`ll hide and seek, and sing along

This old, lovely our childhood song.

Let`s not tell anyone

Where we have gone.

They anyway won`t understand,

Why we still hold each others hand.

Let`s stay here all night.

I swear you, it`s allright.

Nobody can break us here

We`re safer than anywhere.

Let`s get drunk and smoke a lot,

And do the things they let us not.

Let`s capture spring`s first butterfly,

And whisper our firts last goodbye.

Nanana, nanana, nanana.

Bye, honey, see you in paradise. (=

Man šodien ļotiļoti gribas satikt savus vecos draugus, tos, ar kuriem gandrīz vai pavisam zuduši kontakti. Man tas tik ļoti nepatīk. Tik skumji ir, kad atceries brīžus, kas superīgi pavadīti, brīžus, ko gribas piedzīvot vēl un cilvēkus, ko gribas dabūt atpakaļ, samīļot un pateikt, ka viss kārtībā. Tu teiksi - ne jau tie ir draugi, kas tikai izklaidējas ar tevi. Jā. Arī taisnība. Bet kas tie par draugiem, kas sēž un čīkst kopā ar tevi, it kā jūt līdzi, bet tajā pašā laikā liek justies vēl nožēlojamāk. Es labāk izvēlos savus trakos ballīš-apsēstos draugus, kas mani vienmēr uzmundrinās, liks aizmirst par visām dzīves nebūšanām. Jā, reizēm man gribētos, kaut mani draugi nedaudz piebremzētu un ieklausītos manās problēmās, bet tas ir reti. Es esmu tāds cilvēks, ka es labāk pati tieku galā ar savām problēmām un dodos pie draugiem - tikai lai smietos un izklaidētos. Jā, tāda dzīve mani pilnībā apmierina. Atceros savus bērnības draugus, ar ko tik bieži strīdējāmies un plēsāmies mantu, pārgājiena vietas vai līdera pozīcijas dēļ. Vienmēr kāds kaut ko pārprata, vienmēr bija kāds, kas apvainojas un aiziet prom. Un vienmēr atrodas kāds, kas šim cilvēkam skrien pakaļ, tādējādi kļūstot pārējo acīs tāds pats, kā pirmais. Ja tā padomā - vai tagad ir citādi? Vai tagad mēs nestrīdamies rotaļlietu dēļ? Ak jā, tikai rotaļlietas tagad ir citas - pārsvarā zēnu sirdis. Palikušas tās pašas kaujas par līdera pozīciju. Tāpat daudz kas tiek pārprasts, kāds tiek aizvainots, kādam sāp un kāds raud klusītēm. Vai vēlāk būs savādāk? Liekas, ka nē. Jo visa dzīve jau iet uz riņķi, tikai cilvēki paliek vecāki, gudrāki, varbūt skaistāki, apdomīgāki, drosmīgāki un neatkarīgāki. Tomēr, vienmēr jau ir izņēmumi, kas degradējas. Kas atsakās pieņemt to, ko dzīve tam cenšas dot, iemācīt, un vienkārši ļauj visam iet savu gaitu. Zini, tāda dzīve ir lemta bojāejai. Jo vilciens, ja to nevada, nobrauc no sliedēm, lidmašīna -  nogāžas zemē, uzņēmums - bankrotē, bet cilvēks - pamazām pārvēršas nekam nevajadzīgā radījumā, tāds viņš staigā pa pasauli, citiem par izsmieklu, kamēr dzīvība no viņa neizdziest. Skumji, bet patiesi. Mana dzīve sastāv no pārdomām un grāmatu lappusēm, no anekdotēm - gan dzīves, gan izdomātām, no asarām - gan laimes, gan skumju, no aprakstītām rūtiņu lapām un apzīmētiem burtnīcu stūriem, no krāsām, dzīvesprieka un ambīcijām. Un zini? Es savā dzīvē vairs nenožēloju neko, nu, gandrīz neko. Vienīgā lieta, ko es nožēloju, ir pazaudētie bērnības draugi, kas mani drošvien vairs neatceras. Bet es viņus atradīšu. Atradīšu. Turēšu sevi pie vārda un atradīšu. Lai tur vai kas. Lai tev jautrības un prieka asaru pilna vasara, es iešu mācīties eksāmeniem.

besides - it`s not worth it.

Mūsu dzīvē lietām ir tāda tendence - pazust. Tikko esam pie tām pieraduši, tikko esam pieņēmuši tās par savējām, tikko esam tās iemīlējuši. Tad kādā dienā tās vienkārši pazūd. Tu laikam domā, ka es runāju par pazudušām pildspalvām, krellēm vai kniepadatām. Nē, nebūt ne. Es runāju par draudzību, uzticību, mīlestību, saticību, utt. Jā, arī tās var iemīlēt, pie tām var pierast. Un tad - nekā. Pazūd uz neatgriešanos. Diezgan skarbi. Bet ko mēs varētu darīt, lai šīs lietas saglabātu, lai neļautu tām pazust? Varbūt katru dienu atgādināt cilvēkiem, ko mīlu, cik ļoti es viņus mīlu? Vai tā es saglabāšu mīlestību? Vai arī darīt visu, lai attiecības ar apkārtējiem būtu saskanīgas? Ko? Nē. Tā jau tas ir. Es, šķiet, esmu diezgan draudzīgs un saticīgs cilvēks, nedaru pāri mazākajiem un nerunāju rupji ar pieaugušajiem un pensionāriem. Izpalīdzu, kad varu. Taupu naudu, bet, ja man tās ir pietiekoši, lai atļautos ko vairāk - palutinu arī citus. Varētu šķist, ka es daru gandrīz visu iespējamo, lai saglabātu augstākminētās lietas. Bet varbūt ar to nepietiek? Ko vēl vajadzētu darīt? Hmm. Bet varbūt tās nemaz nevar saglabāt? Varbūt tam tā ir jābūt, ka kādreiz tām jāpazūd. Ir taču tāds teiciens - viss labais kādreiz beidzas. Diez, kāda būtu dzīve, ja, piemēram, nekad neapsīktu mīlestības krājumi? Ja visi dzīvotu saticībā. Ja nebūtu ienaidnieku - tikai draugi un labākie draugi. Ja visi viens otram uzticētos un arī uzticību nepieviltu. Vai dzīve tad būtu labāka? Varbūt tad dzīve nebūtu īsta, tai nebūtu īsto nokrāsu, emociju. Vislabāk tomēr laikam ir tā, kā ir. Tikai, tāds kā P.S. - varbūt nedaudz vairāk mīlestības, saticības, draudzības un uzticības, labi? (:
man īpaši nepadodas spriedelēt, vai ne? nu, vienalga, es ticu un ceru, ka dzīve ies uz augšu, ka cilvēki beidzot sapratīs, ka kaut kas jāmaina - kas jāmaina, kā un kāpēc. es tikai gribu novēlēt un, atkal jau, cerēt, ka tas notiks pēc iespējas drīzāk. lai veicas!

labrīt.

es jūtos ik laimīga, manā dzīvē ir arvien vairāk superīgu mirkļu, tas, protams, pateicoties pavasarim. bet, jā, es pati arī esmu mainījusies. es saprotu, ka esmu klausījusi citu padomiem, lasījusi gudras grāmatas un beigusi čīkstēt par lietām, ko nevaru izmainīt, tāpat - sākusi mainīt uz labo pusi to, ko varu. tātad - pēc šādām pārmaiņām nevar būt slikti, ir jābūt superlabi, tā, kā ir tagad man. aizdomājos par cilvēkiem. šorīt, kad gāju uz skolu, veca sieviete man prasīja, vai es neesmu redzējusi rudu kaķi ar baltu purniņu. `Ak jel,` es tad padomāju, `tādu kaķu taču ir simtiem!` bet es viņai tikai pieklājīgi atbildēju, ka, ja ieraudzīšu, noteikti došu ziņu. protams, ka tā nebūs, jo to sieviņu redzēju pirmo reizi mūžā un nezinu, kur viņa dzīvo. bet man tajā mirklī likās svarīgi dot viņai cerību. iešāvās prātā doma, ka šis kaķis varbūt ir vienīgais, kas viņai palicis. cik skumji gan ir būt pasaulē vienam! nē, nevis bez otrās pusītes, bez tās/tā var dzīvot superīgi, bet gan pavisam vienam - bez ģimenes, draugiem. es nevarētu. es nebūtu tik stipra, lai katru dienu celtos un apzinātos, ka neviens man nepateiks `labrīt`, ka neviens nepiezvanīs, neiečivinās skaipā, nepaprasīs, kā man iet. ka neviens, itin neviens visas dienas garumā neliks man smaidīt. un man šīs vecās sieviņas palika tik žēl, ka es visu pēcpusdienu klaiņoju pa pilsētu, meklēdama rudu kaķi ar baltu purniņu. kā jau teicu, tādu bija simtiem, bet man nez kāpēc visu laiku likās, ka tie nav īstie. īsto kaķi es pazītu. vai varbūt - šis kaķis bija ļoti vecs un zināja, ka tam drīz jāmirst, bet, tāpat, kā es, gribēja dot večiņai vēl nedaudz cerības, aizgāja, lai viņa domā, ka tas vēl ir dzīvs. turpmāk es katru rītu sveicinu tantiņas, kas iznākušas uz rīta pastaigu. kamēr es sūdzos, ka mamma atkal aizkavējusies darbā un nav, kas mani aizved uz pilsētu, ka draudzenes nezvana, kad esmu slima, citiem nav neviena, kas viņus kaut kur aizvestu, kas viņiem piezvanītu. tas ir tik skumji, tas ir neizsakāmi skumji. es negribētu, ka tā ir ar mani, esmu sākusi novērtēt savus draugus, ģimeni un pārējos, kas ir tik labi pret mani. paldies jums. bez jums es nebūtu nekas. un šis stāsts par večiņu nav izdomāts, tas vienkārši bija sen, lai gan es teic `vakar`, jeb `šorīt`, neatceros, ko es tur teicu. bet tas bija sen, kaķi večiņa tā arī neatrada. tomēr viņa vēl dzīvo, paldies Dievam. man liekas, ka kaimiņiene viņai uzdāvināja takša kucēnu.  eh. es pārāk viegli pieķeros cilvēkiem, pat tiem, ko nepazīstu. ilgas pēc vasaras apsēdušas arī mani, tas tomēr ir nedaudz pārsteidzīgi, jo ir taču tik skaists pavasaris, par ko priecāties. nevaru sagaidīt ķiršu ziedus un pieneņpūkas. arlabunakti.

nostaļģija.

2009.gada ieraksti, kas netika publicēti. [nehronoloģiskā secībā]

--Es sapņoju lidot. Kā putns. Kā lidmašīna. Kā spāre - lidināties tieši virs ūdens un nedaudz samērcēt kājas. Es sapņoju dzīvot uz jumta. Kā Karlsons. Sapņoju, kaut man būtu tāds Brālītis, kas atnestu katru vakaru karstu kakao tasi un virtuļus ar zemeņu ievārījumu. Man nebūtu bail. Man patīk augstums. Es sapņoju par mieru visā pasaulē. Cik banāli. Bet tā tas ir. Es sapņoju ar atvērtām acīm. Ar aizvērtām arī. Bet miegā reti. Toties mani sapņi ir ļoti spilgti un bieži piepildās. Pastāstīju labākajam draugam, viņš teica, ka man ir spējas. Smējos par viņu. `Intuīcija,` teicu. Šodien gribēju kaut būtu ziema. Varētu sēdēt uz palodzes un ķert sniegpārslas. Ar lietu kaut kā neparocīgi.
--Vakar atkal dzēru garšīgāko kakao pasaulē. Tikai nedaudz piena un DAUDZ kanēļa. Ņam. Sniegs beidzās un nemaz nevar pateikt, ka tas ir bijis. Keep`s gettin` better. Atcerējos, ka man vēl ir noglabāta mazā šokolāde. Nez. Varbūt atstāt? Well, kad iznākšu no dušas, redzēs. [..] Tikko tā galva sareiba, ka nācās apsēsties. Bet nu. Tas nekas. Pie reiboņiem esmu pieradusi. Man būs jānēsā brilles. Nikni. Bet es jau tāpat esmu samierinājusies. Ko tur daudz. Es viņas nēsāšu tikai mājās - pie TV un datora - un varbūt arī matemātikā. Pēdējais sols, kā nekā.
--Piezvanīju uz to Labestības dienas nr. No kredīta noņēma 1 Ls, bet es sajutos daudz labāk. Es vienkārši nevaru izturēt, kad pilnīgi nevainīgiem bērniem jācieš. Man tik ļoti gribas, lai viņiem viss būtu kārtībā. [..] Neciešu, ka cilvēki lielās ar to, ka viņi ziedo naudu, tad visi apbrīno, cik viņi ir dāsni. Ja man būtu lieka nauda, es to noteikti ziedotu. Un nevienam neteiktu. Bet šitā akcija bērniem ir tiešām kaut kas tāds, kur ir vērts iztērēt savu naudu. Pasaulē man visvairāk ir žēl to, kas paši par sevi nevar parūpēties - dzīvnieku un bērnu. Man tiešām ļoti, ļoti gribas, lai viņi savāc visu vajadzīgo summu, nē, pat vairāk, nekā vajag. Gribu, lai visiem viss ir kārtībā. I need somebody to hug me every night.
--Hokejs man uzlabo garastāvokli. Diez, kas vēl man uzlabo garastāvokli? - Saule, saldējums, suņi, kaķi, labas filmas, lieliskas grāmatas, superīgi cilvēki, mazi [jauki] bērni, hamburgeri + kola, cukurvate, košas drēbes, skaisti cilvēki, kanēļ - kakao, kanēļmaizītes, superīgas smaržas, auksts gaiss pēc sporta, Viņa smaids, komplimenti, mīļa sarakste, futbolistu sejas izteiksmes, kad viņi dabū sarkano kartiņu, garšīgas vakariņas, mūzika, saldumi, pieneņpūkas, jūra, sniegpārslas matos un skropstās, spoža saule rītos, labas atzīmes, uzvaras, karameles, smiekli, jā, citu cilvēku smiekli liek smieties arī man, pavasaris, putnu čivināšana, skaistas, bildes, burbuļi, brīvdienas, kad ir, ko darīt, Rīgas Dinamo [jājā, es jau minēju hokeju], Ziemassvētki, un vēl daudzdaudz citas lietas, kas man sagādā prieku. Un kas tev sagādā prieku? =)
--[..] Izdomāju plusus rudenim. (:

• iemesls biežāk dzert karstu kakao
• bez sirdsapziņas pārmetumiem varu ēst daudz saldumu, jo zem džempera sekas nevarēs redzēt
• varu uzvilkt savu mīļo sarkano mētelīti
• neizpildītos mājasdarbus var novelt uz rudens nomāktību
• līdz ar skolu sākas arī foršākais ballīšu-pasēdēšanu laiks
• pulkstenis jāpagriež par 1h uz atpakaļu, kas nozīmē, ka man ir par 1h vairāk laika. Vismaz 1 dienu gadā :)
• rudenī visiem ir slikts garīgais, tad nu es ar savu labo izcelšos. ;D

--Biju laukā. Izskrējos ar suni. Iekritu sniegā. Cool. Ciest nevaru reklāmas pa radio. Ja TV rekāmas vēl var paciest, tad radio reklāmas ir pilnīgs sviests. Prežu reklāma. LoL.Tas entuziasms, ar kādu viņi tos reklamē. Turklāt tur vēl ir konkurss, kurā jāatbild uz jautājumiem par prežiem. So pathetic. Bet nu skan kruta dziesma, BEIDZOT, un viss ir ok. Tā arī uz veikalu neaizgāju. Pohuj, aiziešu rīt. [..]
--Es mīlu Ziemassvētkus. Kā var tos nemīlēt? Tie taču ir gada garšīgākie svētki! :D [..] Nevarēju veikalā atrast bērnu šampi. Īsto negribu. Bērnu ir garšīgāks. Un veselīgāks arī. Man vienalga, ka visi dzer tikai alkoholu. Es neesmu visi. Es esmu es. Vienīgā un unikālā. Ja es gribēšu alkoholu, tad es dzeršu. Bet es negribu vēl. Man vēl visa dzīve priekšā. Pat ja es saku, ka dzīvē ir jāizbauda katrs moments, tas nenozīmē, ka tikai jādzer un jāārdās. Es esmu Es. Jā. Vot. Man garšo ābolu sula. Šogad rakstīšu vēstuli kādam. Drošvien Ziemassvētku vecītim, lai gan viņam neticu. Šonakt rakstīšu. Un sapņošu skaistus, baltus Ziemassvētku sapņus.
--Šodien izcepu piparkūkas. Nedaudz piedega, bet tas pohuj. Galvenais, ka pusi dienas biju ar kaut ko aizņemta. Gribu Ziemassvētku un tūlīt. Un gribu, lai sniegs ir līdz pat februārim. Gribu celt sniegavīrus, pikoties un pēc tam dzert kakao. Saka, ka, ja stipri vēlas, tad tas piepildās. Nu, tad es nevis gribu, bet vēlos, lai tas viss būtu. Sounds better? Pēdējā laikā grūti rakstīt. Tas ir nomācoši. Kā es varēšu izlādēties, ja nevarēšu rakstīt? No, no. I need it. Parasti pie mūzikas labāk rakstās. Bet slinkums slēgt. Lai gan. Var jau. Šodien piektdiena. Well, of course. Vieni vienīgi klubņiki. [..]
--Man nav auksti. Beidzot. Citiem skola vēl nedaudz, bet man viss. Esmu laimīga, jā. Man nekad nebūs normāla dzīve. Bet es esmu laimīga. Jo man ir alerģija uz kaķiem, nevis uz Sauli. Jo man ir, kur dzīvot, ir, ko ēst, ir, kas mani mīl. Jo man ir kāds, ko mīlēt. Un nav svarīgi, vai tas `kāds` mani mīl pretī. Svarīgi, ka man ir pildspalva un papīrs. Telefons, austiņas un mūzika. Gulta, pidžama un silta sega. Kāds, kam dāvināt dāvanas. Es bērnībā nebiju piemīlīga. Bet man pohuj. Es arī tagad tāda neesmu. Bet man still pohuj. [..]
--Vēl joprojām rudens. Un vēl joprojām man tas patīk. Vēl taču tikai 1 mēnesis. Jāizbauda. Pēc tam būs ziema. Ceru, ka tā būs auksta. Un sniegota. Kārtīga ziema. Gribu siltās kedas, nevis papēž-zābakus. Mammū, nopērc man siltās kedas! Izmazgāju matus. Smaržo. Vakariņās ābolu pankūkas. Dievinu. Vēl medus garša mutē. Pa radio reklāmas skan. So lame. [..] Gribu dejot. Žēl, ka disenes skolā ir dārgas un debīlas. Uzradās doma kaut ko uzzīmēt. Vajadzētu izdoties. Zīmēšu pēc izjūtām. Žēl, ka nav tuša. Sagribējās parakstīt ar tušu.[..]
--Pietiek ar slepkavnieciskām grāmatām un filmām. Kāds, iedodiet man labu, pozitīvu grāmatu un aizvediet uz foršu komēdiju. Gribas pozitīvismu, vairāk optimisma. Ķirbī izdega svece. Žēl. Cerēju, ka degs visu nakti. Bet nu jā. Tas laikam nebūtu labi. [..] Atgādinājums sev: nekad vairs neskatīties. `Interviju ar vampīru`. Sižeta nekāda, tikai 2 geji, asinis un koma. Not my type.
--Kondicioniera smarža matos. Visgaršīgākais kakao ar kanēli, piparkūkas, šokolādes cepumi, hurma un mandarīni. I`m probably in heaven. Un klāt vēl lieliska romantiskā komēdija, vēlāk `Intrigante`. Tagad sākās kaut kāda filma, kas būtu interesanta, ja es jau divas iepriekš nebūtu noskatījusies. Rīt notiekti iziešu laukā. Varbūt pat sarunāšu ar K. kaut ko, aiziesim uz pilsētu.
--[..] Es kādreiz uzrakstīšu grāmatu par bērniem. Priekš bērniem. Un, ja tā gūs panākumus, ienākumus ziedošu bērniem. Jā, man acīs ir asaras. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai ne tikai man un maniem tuvajiem viss ir labi, bet arī visiem pārējiem viss ir labi. Man šodien ir tik labdarīgs garīgais, ka varētu vēl kaut ko izdarīt. Ja tu šo lasi, tad zini - man tomēr ir sirds un nemaz tik cieta viņa nav. Es mīlu un gaidu Ziemassvētkus. Man laikam vajadzēja, lai kaut kas slikts notiktu, lai saprastu, ka es neesmu svarīga. Svarīgi ir visi pārējie. Bet ne es. Nē, labāk, vislabāk būtu, ja nekas nebūtu noticis, bet es esmu pateicīga, ka viss vēl tā beidzās. Un, Dievs, ja tu esi, es patiešām sāku Tev ticēt. Jo man dzīvē veicas.
--Cik dīvaini. Ārā tik kluss. Priekš no sleeping city tas ir dīvaini. Vienmēr esmu teikusi, ka esmu reāliste, bet kas tad tas tāds galu galā ir? Reālists ir cilvēks, kas visu redz tieši tādu, kāds tas ir. Well, ar mani ir kā kuru reizi. Reizēm neieraugu skaisto, reizēm priecājos par to, par ko nevajadzētu priecāties. Esmu ačgārns cilvēks. Bet, kā jau esmu teikusi, lepojos ar visām savām īpašībām. Lepojos, ka esmu egoiste, ka ātri un daudz ēdu, ka esmu gudra, ka dievinu hokeju, ka esmu blondīne, ka mīlu dzīvi, ka **** ****, ka stresoju par visu, ka esmu ķerta, ka sapņoju nomodā, ka klausos visu un skatos šausmenes un romantiskās komēdijas. Un neviens sučara man nevarēs pateikt, ka esmu neforša, neglīta, lose vai dōrks. Thanks, bet tās ir tikai viņa domas.
--Man negribas braukt mājās. Gribas pagarināt brīvlaiku. Rīt vilciens. Negribas. Stulbums. Viss. Man riebjas reklāmas. Baismīgi. Pēdējā oktobra diena. Izgrebu ķirbi. Kruts. Man patīk rudens. Zinu, ka atkārtojos. Gribu smukus gumijniekus. Pa peļķēm bradāt. Dziedāt stulbas dziesmas lietū. Bildēt laukā ar zibspuldzi. Es gribu, nē, sapņoju par spoguļakmeru. Vienkārši dievinu. Man ir tik daudz idejas bildēm, bet ar manu digitālo nekas dižs nesanāk. Kretinē. Bet rudenī taču ir tik daudz, ko fočēt. [..]
--Drudžaini meklēju pildspalvu un ierakstu par haskiju filmiņu. Pildspalvu atradu, ierakstu ne. Mūzika nekam neder. Leona Lewis - I just wanna kill you, sorry, beibīt. Kāpēc jāgaudo? Var taču rakstīt normālas dziesmas, nodziedāt normālā balsī. Var piedrāzt visu, kā to dara Lady GaGa. Man patīk tā sievietīte. Viņa ir koša, stilīga. Viņa noteikti nepaliks nepamanīta, ja būs savā tēlā. Bet, ja viņa uzvilks trenūzenes, notīrīs kosmētiku, uzvilks hūdiju ar kapuci, viņu neviens nepazīs, jo vienkārši neviens viņu tādu nav redzējis. That`s coo, I think. Lasīšu žurnālu, jā. Visu laiku gribu to darīt, bet mana rakstīšanas atkarība ir pārāk stipra. Džīzas. :D
--Atvēru logu. Much better. Ieraudzīju zvaigznes. Arī savējo. Sveika, mīļā. He. Zinu, esmu nedauds ķerta. Bet tas ir forši. Tas piederas pie manas matu krāsas un dzīves uztveres. Tātad. Ieraudzīju pilsētu. Kokus, mašīnas. Cilvēkus. Es mīlu šo pilsētu. Mana mīļā. Manas mājas. Te es pavadīšu savas vecumdienas, noteikti. Šodien rakstu jau kādu piekto lpp. Par daudz? Laikam. Bet man patīk. Manas atkarības ir lasīšana un rakstīšana. Principā, man ir vismaz 3 `dienasgrāmatas` - īstā un vairāki blogi, pamesti novārtā. Es varētu uzrakstīt jebko par jebko. Jebkur. Jebkad. Jebkam. Tikai rakstīt. Un daudz. Es dievinu rakstīt. Man laikam vajadzētu ar to pelnīt naudu. Skan `Apologize`. Man tā dziesma sākumā nepatika, bet tikai tad, kad visiem apnika, tad viņa sāka patikt man. Un tagad, brīnos, ka nav playlistā. Būs jāievieš. Par daudz. Par daudz šodien esmu rakstījusi. *Be yourself. Trust your instincts, baby.*
ROAWR.

Turpinājums sekos.

don`t care, even if it hurts.

man nepatīk valentīndienas un es nekad neatzīšu, ka gribētos, lai patiktu. nekad. nekad. kaut kad. mana vidējā atzīme ir 8,62, kauns, meitēn, pagājušajā mēnesī bija 8,9. ye ye, i love my grades.1 neattaisnots kavējums? oh, es domāju, ka būs vismaz kādi 10. rr. gribas rakstīt dzejoļus. drīkst? ow, paldies. kissin` you.

never thought of runaway

never pushed on the REPLAY

seen before, two months ago

you, and you, ok, i`ll go.

can`t you lock the door, you can.

can`t you park that fu**ing wan?

do you feel this pain like me?

man, adore me, count to three.

lalala, i sing the song

you used to sing all days along

colours of rainbow never fade

and aftrenoon don`t loose the shades.

i`m tellin you this story, yeah

come down this afternoon.

i can`t find those fu**ing rhimes.

not anymore. bye.

maniem dzejoļiem nav jēgas un tie ir neloģiskāki par visneloģiskākajiem. thanks, i still like them. byesbyes.

wild.

There is a pleasure in the pathless woods,

There is a rapture on the lonely shore,
There is society, where none intrudes,
By the deep sea, and music in its roar:
I love not man the less, but Nature more,
From these our interviews, in which I steal
From all I may be, or have been before,
To mingle with the Universe, and feel
What I can ne'er express, yet cannot all conceal.

[Lord Byron]

 

lovin` it.

sajūtas neaprakstāmas. es izmēģināju piena vannu. āā. es mīlu pienu. sagribējās pat. es gribu brūnus matus, jā, iedomājies? visu laiku biju sajūsmā par saviem blondajiem, bet nu jūtu, ka esmu no tiem izaugusi. tā vajag. jānogriež nedaudz būs, jo es ticu tam, ka, nogriežot matus, cilvēka pārdzīvojumi ar visiem matiem aiziet prom. māņticīga, varbūt. bet es sagribēju brūnus matus. līdzīgi man viņi izskatīsies, kad būs done. man patīk sajūta, ka mani mati būs līdzīgi viņas matiem. *smile*  uz skolu negribas, bet es saņemšos, jo pēc nomācošā perioda esmu nolēmusi dzīvot optimistiskāk un veselīgāk. tikai jāizdomā, kā. tātad - eksperiments. LABĀKA DZĪVE; day 1. ko šodien varētu darīt? vislabākais būtu iziet laukā. kad sarunāšu, ar ko. vēlāk noteikti jāķeras pie ZPD un citiem mājas darbiem. vajag, saulīt, vajag.

another izplēsta lapa no dienasgrāmatas.

`Balzama smarža matos. Visgaršīgākais kakao ar kanēli, piparkūkas, šokolādes cepumi, hurma un mandarīni. I`m probably in heaven. Un klāt vēl lieliska romantiskā komēdija, vēlāk `Intrigante`. Tagad sākās kkāda filma, kas būtu interesanta tad, ja es jau divas iepriekš nebūtu noskatījusies. Rīt noteikti iziešu laukā. Varbūt pat sarunāšu kko ar K., aiziesim uz pilsētu. Žēl, ka tumsa visus biedē. Man tumsā patīk. Tumsā vienalga, kā tu izskaties, viss vienalga. Bet pieaugušajiem bail laist ārā bērnus pa tumsu. Tas ir tāds mīts - maniaki uzdarbojas tumsā. My theory - maniaki ir slimi, un viņiem vienalga - gaisma, tumsa... Viņi vienkārši dara, ko viņu slimais prāts liek.`

the truth.

zini, cik patiesībā grūti ir pateikt kādam patiesību, ja nezini, kā viņš to uztvers? jā. piemēram, vārdus ES NEGRIBU ŠODIEN IET PIE TEVIS dažādi cilvēki uztver dažādi. draugi sapratīs, paziņas apvainosies, bet labākie draugi atvilksies pie tevis ar popkornu un šausmenēm. [pārbaudīts uz sevis. ~giggle~] bet arī pēc cilvēku tipa var noteikt viņa reakciju uz šiem vārdiem. piemēram, *nelabojamie optimisti šo teikumu uztver tā: Es negribu ŠODIEN iet pie tevis. - un nākošajā dienā ar platu smaidu sejā aicinās atkal.
tādi, saprotoši, nu, laikam *reālisti arī: Es NEGRIBU šodien iet pie tevis.- nu, ja ne tad ne. varbūt citreiz. a kas tev noticis?
un, visbeidzot, (drums please), jā, jā, *pesimisti: Es negribu šodien iet PIE TEVIS. -ak tā. nu ja. tev jau noteikti ir daudz labāku, foršāku, smukāku draugu par mani...
grūti ir ar pēdējiem, ar pirmajiem vēl tā. bet es izvēlos otro variantu. check. nokačāju Suzanne Colins - Catching Fire grāmatu, nu tā, kas Bada Spēļu otrā daļa. yayyayyayyayyay[Miley`s happy dance]. dievinu to rakstnieci. can`t wait, kad man būs pietiekoši daudz laika, lai lasītu. un vēl jānokačā filma `Into the wild`. man patīk brīvdienas. gaidiet drīz jaunu stāstu. see ya.

`Dzīvē ir tikai divas traģēdijas.

Pirmā - nesaņemt to, ko jūsu sirds vēlas,

otrā - to saņemt.`

/B.Šovs./

__________________________________________

|

|

|

|

|

|

|

|

|

|

|

|

|

|

|

______________I LOVE WINTER.______________

♥

i love to wake up every day

to feel that everything`s ok.

to wear my favorite yellow jeans

and know that there will be no scenes.

i love to comb my hair alone

 and read messages from unknown

to know that world belongs to me

 the sun is smiling, one, two, three.

i love when he says me `oh, hi`

i think that soon he will be mine

cupcakes, marshmallows, calendars

i love my birthday, au revoir.

________________

nekam garākam nepietika iedvesmas. LYA.[love ya` all.]

laime pilnīga.

mēs bieži vien nemaz neiedomājamies, ka laime nav tur, kur mēs to meklējam. vakar skatījos filmu `Laimīgais septītnieks`. iesaku. ja gribi mainīt dzīvi pa labi. man likās, ka mana laimes pienāks tad, ja sākšu sevi mainīt. ja mainīšu stilu, sākšu savādāk izturēties, brīvāk, atraisītāk. patiesībā, tā tas arī bija. līdz momentam, kad attapos, ka es tāda jau biju iepriekš un neko taču īstenībā neesmu mainījusi. tikai uzlabojusi, padarījusi redzamāku to, kas sākumā bija apslēpts.

`Gan laime, gan nelaime

ir vienlīdz derīgas,

ja uz tām palūkojamies

kā uz dvēseles pārbaudījumu.`

/Ļ.Tolstojs./

bija slikti. būs slikti. bet pagaidām ir labi. and that`s the most important. right? prieks, ka man ir 2 sekotāji. -as, precīzāk. paldies. jūtos novērtēta. ar mazumiņu taču jāpietiek. prieks, ka šodien piektdiena un, ka man nav nekur jāiet, jādzer kompānijas pēc, jāsmejas par nesmieklīgiem jokiem, jāēd nezināmas izcelsmes siermaizes no rīta un pieturā ar aizlietām acīm jāklausās, kā tantiņas lamā krīzi un `mūsdienu jaunatni`. es palikšu mājās, ķeršos klāt visādiem vajadzīgiem darbiņiem. izgulēšos, sasildīšos, noskatīšos visādas foršas filmas. mēen. tas būs labi. esmu pozitīvi noskaņota, dzīve ir skaista, āmen. dzejolīti? a bet lūdzu. nākošajā. xoxo.

there`s no question. to be, of course.

domāju daudz. uzzināju, ka vienam jaukam cilvēciņam jau ir draudzene. nē, es neskumstu. vienkārši žēl. viņa. ha. bet tas nav vienīgais, par ko domāju. vēl domāju par blogu ierakstiem, kas man vēl šodien jāizlasa, par kanēļbulciņām, ko gribu sestdien cept, par dzīvi vispār un kopumā. ieliku savu stāstu, nu to, kas `iedvesmā`, draugos. esmu jau laikam tāda, ka gaidu atzinību. atzinības īpaši nekādas nav. un arī tāpēc gribas savu stāstu izņemt. ja vien to varētu. laikam nav īpaši labs. žēl. man gan likās, ka beidzot ir kāds, ko var publicēt. umm. darvas piliens manā dzīves medus burciņā.

`Nav citu zāļu pret dzimšanu un nāvi,

kā priecāties par laiku starp tām.`

/Dž.Santajana./

tikko izlasīju ideālu stāstu no, liekas, ideālas, meitenes. skaista, talantīga, utt. viņai pietiek laika vēl rakstīt stāstus d/b grupā. apbrīnoju. man neskauž, nē. skaudība nav laba lieta. bet es vienkārši priecājos, ka, ja mana dzīve nav tāda, kādu es to vēlētos, tad vismaz kādam dzīve ir superīga. bet var jau būt, ka es tik daudz ko neizprotu un, iespējams, viss ir savādāk. vienkārši citi varbūt savas emocijas izliek tikai, liekot ciest savu stāstu varoņiem. es esmu pārāk emocionāla, lai paturētu visu pie sevis vai rakstītu. es to izkliedzu vienkārši kādam, kaut vai telefonā, bet man vajag izrunāties. oh, my, man tā sāp galva. palasīšu vēl blogus un došos. pildīt mājasdarbus, jā. tie arī vēl.

baby.

dāmn. lasu, tik daudziem šobrīd ir auksti. jā, man arī, hā hā. beidz ņirgt, jo es taču esmu reāliste. vienkārši saku, kā ir un neko nepiepušķoju. sō, deam it, man patiešām ir nereāli auksti. no otras puses, nevar jau būt nereāli auksti, jo viss, kas ir ap tevi, viss, ko tu jūti, ir reāls. tātad, man reāli ir auksti. pareizi.

`Līdz simts gadiem varbūt spēsi

nodzīvot vienīgi tad,

ja atteiksies no visiem priekiem,

kuru dēļ būtu vērts tik ilgi dzīvot.`

/T.Bērnss./

man dzīvē ir daudz ko nožēlot. un es to nenožēloju. savāda ķīmija, bet tev nav obligāti mani jāizprot. visādus testiņus pildīju, esmu maita un pie tam ar augstu IQ. uzmanieties. nē jau. ne šajā dzīvē. es nojaušu, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi diezgan nešpetns puikiņš ar sapņaini zilām acīm un skeitu. nākošajā būšu gepards. un tu tur neko nevari padarīt. atcerējos to muļķīgo filmiņu, par ko visi tā fanoja agrāk. es nevienu no daļām neesmu redzējusi un netaisos. bet palasīju. nemaz nezināju, ka to aitu, ko spēlē Vanessa Hudgens, sauc Gabriela. tas man tāds atklājums, jā. bet nu baigais WOW man no tā nav, jo tā varone man nepatīk. liekas pārāk pārspīlēta, naiva, maza aitiņa, kas beigās dabū pašu krutāko džeku. dzīvē tā nenotiek. jēm. es filmām neticu. es tikai rakstu dzejoļus un sapņoju. vakar atgriezos no pilsētas un priecājos. tagad vairs nepriecājos. jo neatgriezos no pilsētas, skanētu loģiski, bet nē taču. jo vienkārši pagaidām nav par ko priecāties. būs tač. būs. es zinu. bet pagaidām. mīlu dzīvi. curious and hilarious. apskauju. cieši, cieši.

everything.

`Smejieties - un visa pasaule

smiesies kopā ar jums.

Krāciet - un gulēsiet viens pats.`

/A.Bjordžess./

jā, tā tiešām ir. mācieties pasmieties par sevi. tas dzīvē [vai vismaz manā klasē] ir galvenais izdzīvošanas likums. cilvēki ir dzīvnieki, viņiem, ka tik pasmieties par kāda cita neveiksmi. mjā. bet nu ar to jau neko nevar darīt, nākas samierināties un iemācīties izdzīvot šajā nežēlīgajā pasaulē. vāks, es gan gudri tagad runāju. x]] par krākšanu - zinu, ka sieviete, kas mīl vīrieti, ir gatava pievērt acis uz viņa krākšanu. tas kaitina, bet viņa samierināsies vai, sliktākajā gadījumā, ieliks ausīs vati. xD tagad izpildīju algebru BEIDZOT, jāķeras nu pie angļu val. esejas. uff. hard times. bet nē. es beigšu sūdzēties, šodien tak piektdiena. un piektdienas taču ir priek-dienas. x] ko darīsi? es jau zinu, ko es. aicināja jau mani uz pirti šodien, bet es nē. šodien ar savējām. būs ok. ceru. es neesmu organizators, tā ka es nekā nezinu. pateica dress kodu un aizliedza nākt ikdienas drēbēs. tā ka tagad man ir par vienu problēmu vairāk - izdomāt, ko vilkt ballītē ar dress kodu glamour style. baisi. man nekā tāda laikam nav. mammas skapī        jāparakājas. ok. bye`s, hug`s, kisse`s un visādi labumi jums. DON`T FORGET TO SMILE. :)

solīju.

you saw me first
i saw you twice
your voice now
echoes in my mind

you spin me round
you knock me down
but that`s just not
what it`s all about

i wrote my songs
all by myself
you stole them, so
you`re not my friend

i gave you it
my special art
i called that song
`for you, my heart.`

stop begging, no
i`m moving on
forgetting you
it`s better to be alone

no matter what it takes to me
i`ll be strong.
no matter what it breaks in you
i`m not wrong.

________________________

tāds mīļums.

man tagad tiešām tāds mīļš garīgais tagad. ieglabāju bookmarks pilnus ar jauniem blogiem, ko palasīt. jo tas man ļoti patīk. un, sorry, cilvēki, reizēm kaut ko no jums paņemu arī savam blogam. bet šoreiz ne par špikošanu vai plaģiātu. šoreiz par to pašu mīļumu, smiekliem un smaidiem. iederas šodienas VITAMĪNS.

`Pasaule iemīlēja cilvēku, 

kad tas pasmaidīja.`

/R.Tagore./

zinu, dzirdēts, pati jau iepriekš zināju. bet nu šodien tāds te gadījās un tieši laikā manam saulainajam garastāvoklim. lai gan, teikšu godīgi, jūtos sūdīgi. man sāp viss, kā tas parasti notiek, ja 3 nedēļas nav sportots un tad pēkšņi - wūh - 2 sporti pēc kārtas. jāām, bija smagi. bet-arī jautri. kārtējo reizi izliekos, ka mācos un mēģinu saņemties, lai pieceltos, nokrāmētu bardaku no galda un grīdas, un ietu mazgāties. bet. vēl + slinkumam klāt nāk sāpes. anyway, izlēmu, man būs labs garīgais, es klausīšos Owl City, viņi nomierina, iedvesmo. 1 dzejolis šodien ar tapa, bet nu to nākošajā ierakstā. tā teikt, zeķes neliksim pie apenēm. :D uhh. lasīju šodien daudz blogus un daudz domāju. par viskautko. dzīve ir visāda, jā. nežēlīga, bet skaista. kā sieviete. nuja, vārds `dzīve` taču ir sieviešu dzimtē. bet arī `maita` ir sieviešu dzimtē. toties `dalbajobs` laikam vīriešu..[?] :D īsti neizprotu tā vārda nozīmi, puikiņiem tādā topā šonedēļ. cik es sapratu, tas tiek attiecināts uz kādu, kas nesaprot elementāras lietas, manos vārdos, štuļbeņīts. :D es daudz smejos, tas ir labi. piederas pie tāda garīgā, kādu es gribu. iešu dušā, mazgāšos ar smaržīgu dušas želeju, putainu šampūnu, baudīšu karsto ūdeni un, kā bērnībā, iedomāšos, ka esmu zem ūdenskrituma. tagad skan Minnie Riperton - Loving You. tik tik tik, mīļa dziesmiņa. atsauc daudz ko atmiņā. tā, mīļie, jaukie, superīgie. man ir 15 minūtes laika, lai izpildītu darba lapu, then - duša. un vēl taču kaut kur būs kontrd. skaidri atceros, ka būs. tikai - kur? :D jāpārskata pieraksti, gan jau kaut kur tas ir atzīmēts. sleep tight. *goodnight kiss*

pavisam negribas.

sēžu pie krievu val. mājas darba un vispār. tāds slinkums. jāsteidz pārvarēt. *pēc 10 min.* uff. krievu val. done. tagad ģeogrāfijā 1 uzd., un tad jau varēšu sākt domāt par gulētiešanu. ā, vēl jau jāpameklē kaut kāda garšīga recepte pīrādziņiem mājturībai. hm, laikam siera derēs. yea, I`ll better go check something. *pēc 5 min.* nāāh, ģeogrāfija svarīgāka. ko šeit lai ierakstu? well, VITAMĪNS.

`Necenties bēgt no kārdinājumiem...

ar laiku tie sāks bēgt no tevis.`

/Toms Bērnss./

tāmm, kārdinājumi jau arī var būt dažādi. piemēram, kārdinājums nopirkt jaunu somiņu tā vietā, lai nopirktu kārtējo kolu un čipšus, ir ļoti pat noderīgs. tomēr. kārdinājums neiet uz skolu dienā, kad ir 2 kontr.darbi, nav laba lieta. svarīgākais ir izvērtēt, kuri kārdinājumi tev der, un kuri ne. es neesmu tā, kas atsakās no kārdinājumiem, atzīstu. es ēdu, jā, pēc 10-iem vakarā, es ēdu pie datora un TV, es lasu ēdot, es bastoju reizēm mūzikas skolu un izliekos slima dažreiz, lai neietu uz skolu. es sēžu pie datora tā vietā, lai mācītos un apēdu pusdienās desmaizi siltas zupas vietā. es neesmu perfekta, neviens tāds nav. bet uzskatu, ka ar kārdinājumiem ir jābūt uzmanīgam. principā, ar visu jābūt uzmanīgam. visu ar mēru, kā saka gudras tantes. hah. vēl joprojām neesmu ķērusies klāt ģeogrāfijai, jo tas taču ir tik garlaicīgi. interesanti, kad mācamies par dažādām valstīm, kultūrām, tautām, citu kontinentu dabu un dzīvniekiem, bet, kad jāmācās par glaciālas izcelsmes ezeriem, tūlīt gribas grāmatu nolikt malā jau pēc pirmā izlasītā teikuma. uff. nu ko, es jau nevaru mainīt skolas programmu. rīt ir atkal jauna diena, gatavošos jauniem piedzīvojumiem. arlabunakti, guys.

tik saulaini.

es sapņoju šonakt totālus murgus, ko tādu nevēlos atcerēties. laukā superīgs laiks, saulīte spīd. būtu grēks šodien sēdēt mājās. gribu uz kalnu. pēc tam sildīties ar kanēļcepumiem un kakao zem segas, skatoties foršu komēdiju. bet. man vēl tik daudz kas jāpadara, ka kalns šodien atkrīt. un kanēļcepumi man beidzās. dzeršu kakao ar stiklenēm un sapņošu par eņģeļiem sniegā. jānolako labās rokas nagi. tas man tiešām nepadodas. ciest nevaru, ka ar kreiso nevaru smuki nolakot.ak jā, šodienas VITAMĪNS:

``Ja gribi būt priecīgs vienu nedēļu,

apprecies;

ja gribi būt priecīgs vienu mēnesi,

nokauj cūku;

ja gribi būt priecīgs visu mūžu,

iestādi dārzu.``

/Ķīniešu gudrība./ 

tātad, lakošu tālāk nagus. āām. dziesma? Mailijas `The Climb` derēs? dabūju notis, tagad priecājos un nevaru beigt viņu dziedāt. yeah. nu, man patīk. drīz man nokačāsies Gossip Girl 1.sezonas pēdējās 5 sērijas, sō, jā. nākošās sestdienas man būs brīvas no TV. mani tracina mani zābaki. uz papēžiem, jā. mammas pirkums, no kura es nevarēju atteikties, jo zābaki maksāja 30 latus un man vienīgajai ir 41 izmērs. baisi. nācās iemācīties staigāt. clumsy, bļin. labāk būtu tālāk kedās lāčojusi, vai pa lēto UGGus dabūjusi. nē, tač. kā jau mammas. mēģina mani pieradināt pie klasiskā stila. `smalkā ` stila. protams. viņa grib, lai esmu kā `tās tur.` mana skolā ir tādas dažas. viņa ģērbjas melnā, baltā un vēl dažos brūnos toņos. tikai uz papēžiem, ja bikses, tad melnas, ja džinsi, tad tumši, ja soma, tad ādas imitācijas, ja nagi, tad ar franču manikīru, ja kurpes, tad laiviņas. viņas runā savā īpašajā `smalkajā` dialektā. ja lamājas, tad tikai literāri pareizi. ja iesnas, tad visiem spēkiem cenšas to noslēpt. ja mācās, tad izcili, ja ar kādu satiekas, tad sabiedrībā izturas kā pret svešinieku. tādas `dāmas`. nu nē, es nekad tāda nebūšu. es dievinu krāsas, kedas, šauros, balinātos džinsus, milzīgas, krāsainas auduma somas, krāsaini lakotus nagus, baletkurpītes. atzīšu, dzīvē lamājos. un daudz. kad esmu slima par to zina visi, ieskaitot garderobisti, jo es ne tikai skaļi šņaucu degunu,  bet arī nīdu par to, cik skaļi un žēlabaini vien var. tā tā. šodienai atkal kāda morāle. be yourself. trust your instincts, baby.

Owl City - On The Wing.mp3

``Smiekli labāk saglabā mūsu saprātu

nekā vilšanās un sarūgtinājumi.``

/Lesings./

man datorā kačājas filma `JUNO`, sagribējās nostaļģiju. šodien nav dzejoļu diena, es tā jūtu. uztaisīšu video. vēl tikai jāizvēlas dziesma. tāda, kas iedvesmo, tāda, kuru neviens nezin, bet arī tāda, kas ātri paliek atmiņā.

***

umm, Movie Maker`s ilgi veras vaļā. pārāk ilgi. apnīk gaidīt. atvērās. bet nu, čakarējas jau drausmīgi. ehh, gaidīšu, kad šim niķis pāries. tikmēr meklēšu mūziku tālāk.

***

viss. Movie Maker`s totāli nokārās. un un un man vairs negribas vērt vaļā. citreiz. tāā. video atkrīt. kačāšu dziesmas. manam mp3.wishlist klāt pievienojas City and Colour - Comin` Home, Adele - Hometown Glory(high contrast remix), The Cardigans- My Favourite Game. vot tā. JUNO nokačājās, steigšu sildīt ūdeni piparmētru tējai, izrakšu no bufetes Ziemassvētku paciņu satura pārpalikumus un laimīgā svētlaimē nodošos nostaļģijai.

izplēsta lapa no manas dienasgrāmatas.

iztīrīju māju, veļu gludināšu rīt. kamēr vēl nākošā izžūs. noteikti rīt jābrauc pēc eglītes.tūlīt sāksies vecais, labais Degrassi. jāpaskatās. ārā visu rītu sniga tik lielām, skaistām pārslām. tagad beidza. jāsavāc spēks aiziet uz veikalu. tad rīt varēšu visu dienu tupēt mājās. žēl, ka man te nav tādu patiešām foršu draugu. gribas kko foršu pasākt, bet nu laikam neesmu pelnījusi, lai man ir jautri. un es jau nesūdzos. tikai daru, kas jādara, mēģinu visus iekustināt, cenšos izkļūt no rutīnas. ceru, ka man izdosies nosargāt Ziemassvētkus, jo tie ir mani gada gaidītākie svētki poļubom. jānoiet lejā paēst. laikam makaronus. TV šodien skatījos pirmo reizi. vakarā jau sāksies mani seriāli. džīzas, es izklausos pēc tantes. kā sauca tās....vecmeitas, vo. es esmu vecmeita, jā.

[manuprāt, laukos, brīvlaikā, kkāds 22.decembris, ap 15:00, prāta aptumsuma laikā tapis ieraksts. 

pēdējais teikums vnk fascinē. xDD]

The Kills - M.E.X.I.C.O.mp3

iedomājies vēlēšanos un tā piepildīsies. atliek tikai spītīgi lauzt tai pretī ceļu un atbrīvoties no liekā. redzi? tu jau esi gandrīz pie mērķa. nepadodies. es mīlu spriedelēt.

there wasn`t anything at all

i shouldn`t even think about

but sort of memories i left

 are spinning my blonde head around.

you may be older, smarter, pff.

 you don`t know what you have to loose

 my only dream for now is to - 

 forget. and don`t remember.

can`t wait to hear your new CD

`cause you are criminal to me

 you stole my trust, you left me songs

 i guess, i got it all so wrong.

OK. now i will go to sleep

but that don`t make me stupid sheep.

forget me not, i will come to - 

your hardest nightmares to scare you.

start counting hours,

muahahahaha.

šodien nedaudz skumji - bet tas nekas.

`Dzīvesprieks notrulina uzmanību, 

vājina koncentrēšanos, 

kavē pacelties augstāk.

Bet dzīvot bez prieka...Tas nozīmē bezizeju.`

/Albērs Kamī./

tiešām, kāpēc skumt, ja var izvēlēties prieku? kāpēc dusmoties, ja var izvēlēties piedot un aizmirst? kāpēc raudāt spilvenā, ja var iet ārā un pikoties? vai ne. izvēle ir tavās rokās. dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu to uz nejēdzīgu sevis žēlošanu un vainīgā cilvēka bilžu un dāvanu sagraizīšanu. piedod, parādi, ka esi tam pāri, ka esi stiprāka. raudāt drīkst, bet tikai tik, cik vajadzīgs, lai noskalotu skropstu tušu. ;D man šodien gāja lieliski. un tad... ne īpaši. zini, es jau tiku tam pāri un tas vairs nav svarīgi. svarīgākais ir tas, ka man joprojām nepadodas ģeometrija. murgī. šodien pareizticīgo Ziemassvētki. vēl viens iemesls nosvinēt. aiziet, ieslēdzam Ziemassvētku mūziku, uzliekam uz desktopa āmuļus, domās nobučojam kādu zem tiem, padungojam līdzi. jo svētku nekad nevar būt par daudz. am I right? ķeram ragavas - un rīt pat uz kalnu. taču piektdiena. es tur būšu noteikti. ak tā, tu dzersi kārtējā tusiņā. sorry for you. jo man būs jautrāk. un veselīgāk. nē, es negribu nevienu nosodīt. katrs dzīvo, kā vēlas. neviens viņa vietā neko nevar izvēlēties. nē,ir jau cilvēki, kuriem visu liek darīt, piem., vecāki. tad var secināt, par ko tas bērns vēlāk izaugs. bet tas ir reti. man ir jauna krievu val. skolotāja. šerpa, lai neteiktu vairāk. būs jāsadzīvo. he.  varbūt kādu dzejolīti? nē? OK, ielikšu nākošajā. bučas, bučiņas tiem, kas šo lasīja.

30.12.09. [sapnis]

           Lidosta. Viņa atvadās no ģimenes, nopūšas un dodas uz lidmašīnu. Ir piepildījies viņas sapnis - 10.klasē viņa mācīsies ASV. Priecīgs satraukums, bet nedaudz arī bail, jo šis ir viņas pirmais lidojums, jo no Latvijas būšot tikai vēl 1 cilvēks un laikam pat zēns. Jo viņai nav ne jausmas ne par ko. Viss ir jauns un viņai vienmēr ir bail no nezināmā. Lidmašīna ir jauna, mīksti krēsli, viņa atrod savu vietu. Pagaidām lidmašīna ir pustukša, vieta blakus meitenei vēl nav aizņemta. `Ceru, ka tā arī paliks,` viņa domā. Nez kāpēc negribas sēdēt nevienam blakus. Viņa pamazām apskata pasažierus, kas jau ieņēmuši vietas un tos, kas vēl tikai iekāpj. Vieta blakus vēl joprojām tukša. Stjuarte nolasa pēdējo paziņojumu par iekāpšanu. Kad jau liekas, ka durvis taisīs ciet, pēkšņi pa tām ieskrien......viņas klasesbiedrs?! Un dodas tieši uz brīvo vietu viņai blakus. `Kristian*?` `O, čau. Zināju, ka būsim vienā lidmašīnā.` Uzsmaida viņai. `Neko nesaprotu.` `Nūu, tu noteikti zini, ka no Latvijas izvēlējās tikai 2 skolēnus.` `Nevar būt. Tu?` `Mhm.` `Gosh. Kaut kas nenormāls.` `A kas, tev pretenzijas ir?` Kristians* smejas, meitene sāk smieties līdzi. `Bet kāpēc tu zināji, ka es braucu, bet es nezināju par tevi?` `Nu, tu jau Dārzai pateici sen, ka brauksi, bet es pateicu tikai vakar. Par tevi jau visi zināja, bet par mani - tikai tuvākie.` `Wow. Bet tomēr tas ir dīvaini.` `Nu, ir nedaudz. Bet man pat tā liekas foršāk. Vismaz 1 pazīstams cilvēks.` `Mjā. Laikam.` Viņa nevarēja saprast, ko darīt. Vai priecāties, vai tēlot, ka nekas nav mainījies? Jo viņa bija ļoti pārsteigta, parasti taču Kristians* viņai pievērsa uzmanību tikai tad, kad vajadzēja kaut ko norakstīt vai aizņemties. Bet te - pļāpā kā ar labu draugu. Varbūt tikai tāpēc, lai nebūtu vientuļi sākumā? `Pēc tam ar kādu citu sadraudzēsies, par mani nemaz negribēs dzirdēt,` meitene nedaudz skumīgi domāja. Jo viņa nekad netaisās atzīties, pat sev ne, ka viņai jau sen Kristiāns* patīk. Bet tas tā. Čšš. Pašlaik zēns viņai stāstīja par to, ka pieteicies atlasei tāpēc, ka dzirdējis, ka viņa jau dabūjusi vietu, ka sen jau gribējis mācīties ārzemēs, ka gribot iegūt labu izglītību. Viņa klausās un netic savām ausīm. `Domāju, ka pazīstu Kristianu* labi, bet, liekas, ka neko neesmu par viņu zinājusi,` viņa domā. Bet Kristians* turpina stāstīt, arī viņa iesaistās sarunā..

Un beigas bija..jā, jā, protams, laimīgas.. :)

*visi cilvēku vārdi ir izdomāti, tiem nav nekāda sakara ar reālo dzīvi.

mazs sapnis, ko vēlos nosapņot.

pārāk pasakaini, lai turpinātos, pārāk skaisti, lai būtu patiesība, pārāk uzticējos, lai tagad samelotu.

dzīve reizēm ir nežēlīga. neņem ļaunā. piedod viņai un aizmirsti. tā tikai vēl tev labu. man taču ir taisnība?

I love blue skies,

Deep purple sea.

Your hazel eyes

In front of me.

Can`t think, I can`t

Just think it should

Happen.

Again, i`m writing

This poem about love.

Know, how it must be - 

I love blue skies,

Deep, purple sea.

I shouldn`t crie,

They belong to me.

 Short stories about me,

More shorter-about you.

This was ment to happen,

It`s so real and true.

And again, I`m writing about love,

`Cause, it`s the only thing

That matters.

Just can`t think about snow

When you`re so

Warming my heart.

 

man uznāk. brīžiem. reizēm vajag uzrakstīt dzejoli uz boberi, lai saprastu, par ko šobrīd domā. tā ir vieglāk saprast sevi. dzīve ir sarežģīta. un es nevienam neuzspiežu savus dzejoļus. tikai. izlieku. emocijas. šodien nepazīstams cilvēks man uz ielas parādīja peace. starā esmu visu dienu. sīkums, bet tā uzlādē ar labu garīgo. žēl, ka tas ir kā lētas baterijas - ātri izlādējas. hm. vislabāk ir tad, kad nav ko darīt. tu domā, ka tev ir garlaicīgi, bet patiesībā ir labi. ir labi, ka var paslinkot un piepildīt savu dzīvi ar saldas tīksmes brīžiem. brīžiem, kad nekas nav jādara. es baudīšu ikvakara zaļo tēju ar medu, končas, tīrīšu zobus, un....uz labās auss. rīt tak skola, mēn. sleep tight, poohbear``.

26.12.2009, [sapnis]

..Mani stāsti pārsvarā top no maniem sapņiem..

          Auksta ziemas diena. Viņa salst pieturā, gaida autobusu. `Nu, kad viņš beidzot atnāks?` viņa šķendējās. Kad beidzot autobuss ir klāt, Viņa iekāpj un samaksā. Autobuss pilns. Nevienas brīvas vietas. Bet neviens arī nestāv kājās. Visi aplūko tikko ienākušo meiteni, kas vienīgā stāv kājās. `Hei, nāc, sēdies!` Balss nāk kaut kur no apakšas. Balss īpašnieks ir smuks čalītis ar pusgariem, brūniem matiem, burvīgi brūnām acīm, piemīlīgu smaidu, rūtainā vējjakā, džinsos un kedās. Uz brīdi Viņai aizraujas elpa, taču meitene attopas un uzsmaida, tad atsaka: `Nē, paldies, pastāvēšu.` `Var jau arī klēpī sēdēt,` puisis smejoties attrauc un ieskatās Viņai tieši acīs. Viņa samulst, iesmejas un paskatās, cik pulkstens. Jābrauc vēl diezgan ilgi, bet Viņa nemaz īpaši negrib kāpt ārā. Ik pa brīdim Viņa saskatās ar apburošo džeku un nedaudz piesarkst. Nākošajā pieturā izkāpj večiņa, kas sēdējusi puisim blakus. Viņš pārsēžas pie loga un uzsmaida meitenei. Viņa apsēžas un neviļus pārliek kāju pāri kājai. Tad pamana un fiksi saliek kājas kopā. Aizdomājas. Tad pamana, ka puisis viņai kaut ko prasa. `Piedod, ko tu teici?`viņa vainīgi jautā. `Es tikai jautāju, kā tevi sauc?` `Āām, es esmu Estere.* Un tu?` `Dereks.* Prieks iepazīties.` Viņš pastiepj roku, lai paspiestu, Viņa pastiepj pretī. Negaidot viņš noskūpsta meitenes roku. Abi smejas. Brīdi viņi klusē. Viņa atkal paskatās pulkstenī, uzraksta īsziņu draudzenei, ka šodien pie tās neies. `Negribas,` meitene nodomā un nobloķē taustiņus. Taisās ielikt telefonu somā. `Paga,` Dereks* viņu aptur. `Pie reizes. Iedosi man savu numuru?` `Ha, kāpēc tev vajag manu numuru?` `Un kā tu domā?` viņš šķelmīgi Viņai uzsmaida un piemiedz ar aci. `Nu labi. Pasaki savējo, es uzzvanīšu.` `OK. 2*******. Man atkārtot?` `Nē, labāk izņem telefonu.` Viņa iesmejas un ieraksta vārdu `Dereks*` telefona katalogā. Viņš ieraksta `Estere*` Abi uzsmaida viens otram. Tad jau nemanot pienākusi Viņas pietura. Izrādās, ka viņam jāizkāpj turpat. Tiek noskaidrots, kur katrs dodas. Atlikušo dienu abi pavada pilsētā kopā. Iepērkas, sēž kafejnīcā, iegriežas grāmatu veikalā, jo Viņa grib nopirkt dāvanu mammai. Mājās abi dodas kopā, ar autobusu, protams. Atvadoties viņš Viņu noskūpsta. Tā, pa īstam.

Ceru nosapņot turpinājumu...)))

*vārdus es izdomāju, tiem nav nekāda sakara ar īstiem cilvēkiem.