Reiz dzīvoja meitene, kurai vienmēr gribējās, lai visiem ir labi. Viņa pastāvīgi uzmanīja to, lai sarunu biedriem nekļūst garlaicīgi, lai ciemiņiem netrūkst tējas/spilvenu/laipnu vārdu, lai pārdevējai un cilvēkiem aiz viņas rindā nav jāgaida pārāk ilgi uz viņas centieniem sameklēt precīzu sīknaudu (lai tai pašai pārdevējai nav jāpiepūlas, izdodot atlikumu), lai blakussēdētājiem vilcienā nav neērti, lai tiem, kas izsūta aptaujas, būtu vismaz viņas patiesais un izvērstais viedoklis, lai veciem cilvēkiem nav pašiem jāatver smagas veikala durvis, lai katrs noklīdušais kaķis un suns tiek pie smaida (diemžēl maksimālais, ko viņu labā var darīt) un lai visi viņas klātbūtnē jūtas ievērojami, īpaši un priecīgi. BET. Tā kā cilvēku viņas dzīvē uzradās arvien vairāk un vairāk, un vairāk, un iepriecināmo cilvēku loks sniedzās jau sen pāri ģimenes robežām, pamazām spēka un laika iepriecināt visus sāka pietrūkt. Tā nu sanāca, ka ģimenei un patiešām svarīgiem un īpašiem cilvēkiem labo vārdu un darbu sāka pietrūkt. Vēl ļaunāk - viņa sāka palikt nejauka un nereti ignorēja tuvāko lūgumus. "Sev pāri nepārlēksi," viņa domāja, "esmu nogurusi un viņiem tas jāsaprot." Bet viņi nesaprata un viss kļuva vēl sliktāk. Ar laiku šī lūgumu ignorēšana pārvērtās par protestu. "Kāpēc man tas jādara? Nedarīšu, lai iemācās saprast, ka tā dēļ pasaules gals nepienāks." Bet viņi neiemācījās saprast. Reizēm viņa, pienākuma apziņas vadīta, lūgumus uzklausīja un izpildīja, bet tajā vairs nebija vēlmes nevienu iepriecināt. "Izdarīšu un beidzot visi liks mani mierā," bija vienīgā motivācija.
Bet tā taču nedrīkst. Viņa patiesi centās iepriecināt īpašos un svarīgos, bet...visi jau bija aizmirsuši, ka tāda viņa reiz bija, un atkal centieni atdūrās pret nesapratni. Vienā dienā jau par svēto nekļūst. Bet viņa negribēja būt svētā, tikai atcerēties, kā tas ir - būt sirsnīgai un patiesi labsirdīgai pret visiem. Vai tiešām tas nav iespējams? Viņa atkal vēlējās attaisnot visu cerības un jo īpaši - savas. Galu galā, ne jau pārdevēja būs blakus un atbalstīs, kad dzīvē ies čābīgi, bet arī viņa ir pelnījusi smaidu un precīzu sīknaudu. Ne jau blakussēdētājs vilcienā aizdos naudu pusdienām, bet varbūt tieši viņa omu uzlabos ērts snaudiens mājupceļā?
Man jāiemācās prioritāri būt labai pret sevi, tad mīļajiem un tuvajiem, un tikai tad - svešiniekiem. Nez kāpēc viss pagaidām ir pilnīgi otrādi.
