make me an angel.

gribu beidzot laiku, kad rakstīt stāstus. idejas jau ir pārsniegušas vienas lappuses limitu, laikam pat ar divām būtu par maz. tas nozīmē, ka jāsāk piepildīt savas ieceres. ir viens bet - nav laika. nav arī to emociju, dvēseles pārdzīvojumu, kas ļautu, neskatoties uz aizņemtību, vienkārši rakstīt. man nepatīk, kad, kaut ko rakstot, ir jāaizdomājas par rakstīto. nepatīk, kad domas neraisās pašas no sevis. nepatīk rakstīt bez iedvesmas, riebjas rakstīt tukšus epitetus, kas nevienam neko neizsaka. tikai tie stāsti, kas rakstīti tajā - iedvesmas - periodā, ir ko vērti. nu labi, es sevi uzskatu par iesācēju, jo, viss, ko es māku, ir rakstīt bez kļūdām, tēlaini izteikties un veidot pietiekoši interesantu sižetu. jā, ne visi to māk, bet ir vajadzīgs kas vairāk, lai sauktu sevi par profesionāli. daži brīnās, kā es vienmēr par domrakstiem saņemu desmitniekus. es nebrīnos. tas gluži vienkārši ir dabiski, ja lasa to, ko lasu es un domā par to, par ko domāju es. tas nav tipiski devītklasniecei, varbūt pat vidusskolniecei ne. bet es vienmēr tik smejos par izbrīna pilnajiem skatieniem - lai jau viņiem tiek. rīt man ir eksāmens krievu valodā, tas būs viegli, tikai jāpatrenējas runāšanas daļai. bet arī tas būs viegli. nē, es neesmu pārāk pašpārliecināta, vienkārši es labi zinu krievu valodu. tomēr es gribu uzrakstīt kādu stāstu, man jau smadzenēs veidojas vārdu savienojumi, teikumi, rindkopas... tev varbūt tas nav saprotams, varbūt tu mani uzskatīsi par dīvaini. hey, bet es arī tāda esmu, hihi. mani neviens nesaprot, bet es to nemaz neprasu. tā jau tas dzīvē ir iekārtots, ka neviens nevienu nesaprot. lai kādu saprastu, vajag simtprocentīgi iejusties otra ādā, sajust to pašu, ko jūt otrs, redzēt visu tieši tāpat kā otrs un domāt tāpat. tas nav iespējams, lai cik ļoti tu kādu pazīsti, vienmēr ir kaut kas tāds, ko tu nezini. arī fakts, ka katram cilvēkam ir savas izjūtas, savas pasaules redzējums, savas vērtības, prioritātes, mērķi, tabu un noslēpumi.   nekad nebūs divu vienādu cilvēku - pat dvīņi, lai arī ārēji vienādi, domā un jūt dažādi. bet tas taču ir labi. vai nebūtu traki, ja visi būtu vienādi - ja nebūtu dažādu viedokļu, skatupunktu, fantāzijas lidojumu, sapņu un personību? man liekas, ka tad dzīve būtu ļoti vienmuļa. pirmkārt, būtu pārāk vienkārši sadraudzēties un tikpat vienkārši apnikt - ja jau visas domas būtu vienādas. otrkārt, nebūtu iespējas kritizēt un saņemt kritiku pretī - nebūtu iespējas pilnveidoties. un treškārt - what the hell? - dzīve būtu sūds. jau tagad, kad daudzi cenšas kādu kopēt, atdarināt, tas ir kaitinoši. iedomājies, kā jūtas cilvēks, kuru kāds atdarina? kāds ģērbjas tāpat kā viņš, runā tāpat, dara visu, ko darītu viņa atdarināmais objekts. tas taču ir tik kaitinoši un nomācoši. jā, esmu pieredzējusi, ka mani kāds kopē - vēl vairāk, esmu prasījusi, kāpēc viņš [patiesībā jau viņa] tā dara. par atbildi kalpoja tēlota wtf? seja un garš monologs par to, ka es esmu iedomīga k**e un m**ka un ka man vajadzētu piebremzēt ar iedomību, iebāzt galvu, khehem, podā un izskalot smadzenes. atceros, ka uzkliedzu viņai lietas, ko vēlāk nožēloju. bet tagad - kad apzinos, ka manas vainas tajā nebija - saprotu, ka rīkojos pareizi. dažādus cilvēkus var nolikt pie vietas dažādos veidos - citam jāuzbļauj, citam jāpiedraud ar fizisku izrēķināšanos, citam jāsastāsta visādas gudras lietas, citam pietiek ar dusmīgu skatienu, ar kādu vajag iedraudzēties, kāds tikai pēc gadiem ilguša naida pats saprot, ka pats ir bijis vainīgs. cilvēki ir tik dažādi, cik dažādi viņi grib būt. visi saka, ka mēs esam vienādi ar to, ka gribam atšķirties. es tam nepiekrītu. mēs esam dažādi ar to, ka gribam atšķirties katrs savā īpašajā veidā. to arī es tev novēlu. apsveicu visus, kam šodien beidzās skola [ak, laimīgie!] - lai jums jauka vasara! mana vasara sāksies 13.jūnijā, ar to arī apsveicu sevi. novēlu jums saulīti. atā.

first last goodbye.

Let`s go outside and play

Let`s runrunrun away.

We`ll hide and seek, and sing along

This old, lovely our childhood song.

Let`s not tell anyone

Where we have gone.

They anyway won`t understand,

Why we still hold each others hand.

Let`s stay here all night.

I swear you, it`s allright.

Nobody can break us here

We`re safer than anywhere.

Let`s get drunk and smoke a lot,

And do the things they let us not.

Let`s capture spring`s first butterfly,

And whisper our firts last goodbye.

Nanana, nanana, nanana.

Bye, honey, see you in paradise. (=

Man šodien ļotiļoti gribas satikt savus vecos draugus, tos, ar kuriem gandrīz vai pavisam zuduši kontakti. Man tas tik ļoti nepatīk. Tik skumji ir, kad atceries brīžus, kas superīgi pavadīti, brīžus, ko gribas piedzīvot vēl un cilvēkus, ko gribas dabūt atpakaļ, samīļot un pateikt, ka viss kārtībā. Tu teiksi - ne jau tie ir draugi, kas tikai izklaidējas ar tevi. Jā. Arī taisnība. Bet kas tie par draugiem, kas sēž un čīkst kopā ar tevi, it kā jūt līdzi, bet tajā pašā laikā liek justies vēl nožēlojamāk. Es labāk izvēlos savus trakos ballīš-apsēstos draugus, kas mani vienmēr uzmundrinās, liks aizmirst par visām dzīves nebūšanām. Jā, reizēm man gribētos, kaut mani draugi nedaudz piebremzētu un ieklausītos manās problēmās, bet tas ir reti. Es esmu tāds cilvēks, ka es labāk pati tieku galā ar savām problēmām un dodos pie draugiem - tikai lai smietos un izklaidētos. Jā, tāda dzīve mani pilnībā apmierina. Atceros savus bērnības draugus, ar ko tik bieži strīdējāmies un plēsāmies mantu, pārgājiena vietas vai līdera pozīcijas dēļ. Vienmēr kāds kaut ko pārprata, vienmēr bija kāds, kas apvainojas un aiziet prom. Un vienmēr atrodas kāds, kas šim cilvēkam skrien pakaļ, tādējādi kļūstot pārējo acīs tāds pats, kā pirmais. Ja tā padomā - vai tagad ir citādi? Vai tagad mēs nestrīdamies rotaļlietu dēļ? Ak jā, tikai rotaļlietas tagad ir citas - pārsvarā zēnu sirdis. Palikušas tās pašas kaujas par līdera pozīciju. Tāpat daudz kas tiek pārprasts, kāds tiek aizvainots, kādam sāp un kāds raud klusītēm. Vai vēlāk būs savādāk? Liekas, ka nē. Jo visa dzīve jau iet uz riņķi, tikai cilvēki paliek vecāki, gudrāki, varbūt skaistāki, apdomīgāki, drosmīgāki un neatkarīgāki. Tomēr, vienmēr jau ir izņēmumi, kas degradējas. Kas atsakās pieņemt to, ko dzīve tam cenšas dot, iemācīt, un vienkārši ļauj visam iet savu gaitu. Zini, tāda dzīve ir lemta bojāejai. Jo vilciens, ja to nevada, nobrauc no sliedēm, lidmašīna -  nogāžas zemē, uzņēmums - bankrotē, bet cilvēks - pamazām pārvēršas nekam nevajadzīgā radījumā, tāds viņš staigā pa pasauli, citiem par izsmieklu, kamēr dzīvība no viņa neizdziest. Skumji, bet patiesi. Mana dzīve sastāv no pārdomām un grāmatu lappusēm, no anekdotēm - gan dzīves, gan izdomātām, no asarām - gan laimes, gan skumju, no aprakstītām rūtiņu lapām un apzīmētiem burtnīcu stūriem, no krāsām, dzīvesprieka un ambīcijām. Un zini? Es savā dzīvē vairs nenožēloju neko, nu, gandrīz neko. Vienīgā lieta, ko es nožēloju, ir pazaudētie bērnības draugi, kas mani drošvien vairs neatceras. Bet es viņus atradīšu. Atradīšu. Turēšu sevi pie vārda un atradīšu. Lai tur vai kas. Lai tev jautrības un prieka asaru pilna vasara, es iešu mācīties eksāmeniem.

besides - it`s not worth it.

Mūsu dzīvē lietām ir tāda tendence - pazust. Tikko esam pie tām pieraduši, tikko esam pieņēmuši tās par savējām, tikko esam tās iemīlējuši. Tad kādā dienā tās vienkārši pazūd. Tu laikam domā, ka es runāju par pazudušām pildspalvām, krellēm vai kniepadatām. Nē, nebūt ne. Es runāju par draudzību, uzticību, mīlestību, saticību, utt. Jā, arī tās var iemīlēt, pie tām var pierast. Un tad - nekā. Pazūd uz neatgriešanos. Diezgan skarbi. Bet ko mēs varētu darīt, lai šīs lietas saglabātu, lai neļautu tām pazust? Varbūt katru dienu atgādināt cilvēkiem, ko mīlu, cik ļoti es viņus mīlu? Vai tā es saglabāšu mīlestību? Vai arī darīt visu, lai attiecības ar apkārtējiem būtu saskanīgas? Ko? Nē. Tā jau tas ir. Es, šķiet, esmu diezgan draudzīgs un saticīgs cilvēks, nedaru pāri mazākajiem un nerunāju rupji ar pieaugušajiem un pensionāriem. Izpalīdzu, kad varu. Taupu naudu, bet, ja man tās ir pietiekoši, lai atļautos ko vairāk - palutinu arī citus. Varētu šķist, ka es daru gandrīz visu iespējamo, lai saglabātu augstākminētās lietas. Bet varbūt ar to nepietiek? Ko vēl vajadzētu darīt? Hmm. Bet varbūt tās nemaz nevar saglabāt? Varbūt tam tā ir jābūt, ka kādreiz tām jāpazūd. Ir taču tāds teiciens - viss labais kādreiz beidzas. Diez, kāda būtu dzīve, ja, piemēram, nekad neapsīktu mīlestības krājumi? Ja visi dzīvotu saticībā. Ja nebūtu ienaidnieku - tikai draugi un labākie draugi. Ja visi viens otram uzticētos un arī uzticību nepieviltu. Vai dzīve tad būtu labāka? Varbūt tad dzīve nebūtu īsta, tai nebūtu īsto nokrāsu, emociju. Vislabāk tomēr laikam ir tā, kā ir. Tikai, tāds kā P.S. - varbūt nedaudz vairāk mīlestības, saticības, draudzības un uzticības, labi? (:
man īpaši nepadodas spriedelēt, vai ne? nu, vienalga, es ticu un ceru, ka dzīve ies uz augšu, ka cilvēki beidzot sapratīs, ka kaut kas jāmaina - kas jāmaina, kā un kāpēc. es tikai gribu novēlēt un, atkal jau, cerēt, ka tas notiks pēc iespējas drīzāk. lai veicas!