Visu mūžu man licies, ka esmu patstāvīga, neatkarīga, ļoti spilgta un unikāla personība. Šī doma tik ļoti bija iesēdusies manā galvā, ka es katru savu personības šķautni rādīju kā atsevišķu personību, tāpēc šobrīd, atskatoties uz to, agrāko laiku, liekas, ka tāda maza šizofrēniķe vien biju. Šobrīd es saprotu, ka vienkārši esmu sūklis. Nu, švamme, kas uzsūc sevī visu - gan vajadzīgo, gan nevajadzīgo. Visu mūžu tā mana daudzpusīgā personība gluži vienkārši ir tikusi pārņemta no citiem cilvēkiem, sastiķēta kopā un rādīta cilvēkiem kā oriģināls mākslas darbs. Bullshit. Plaģiāts es biju un esmu, bet dzīve jau tāda ir. Grūti ir būt kaut kam unikālam un oriģinālam, jo viss jau ir izgudrots, izdzīvots, izkrāsots. Tāpēc mēs tiecamies pēc tiem, kas, mūsuprāt, ir tie labākie, skaistākie un oriģinālākie. Man ir bezgala kauns par to, cik stulbi un neapdomīgi es darīju tad, kad centos izpatikt visiem un reizē neizpatikt nevienam. Ir grūti, ļoti grūti balansēt uz tās mazmazītiņās robežas starp pelēko peli un frīku. Es nezinu, kas esmu tagad, kur esmu tagad. Es nezinu, kā būtu bijis, ja viņš nebūtu atvēris man acis uz to, ka tā nedrīkst. Nedrīkst darīt kaut ko tikai tāpēc, ka citi dara. Nedrīkst bezceremoniāli nostumt malā savas pārliecības un ar atrotītām piedurknēm ķerties klāt jaunajām. Viss dzīvē ir saistīts un vienmēr nāk atpakaļ, tā tas ir bijis, ir un būs. Cauri asarām un lielām, lielām sāpēm es savas kļūdas izdzīvoju vēlreiz, tikai no cita - no viņa skatupunkta. Sapratu visu un ļoti nožēloju. It kā teicu, ka neko nenožēloju, bet zem tā "nekā" tomēr slēpjas mazs punktiņš - nožēloju to, ka esmu sāpinājusi citus. Ceru, ka "sūkļa efekts" man ir garām, es šobrīd esmu tādā dzīves posmā, kurā ieslēdzas autopilots - skola, mājas, paēst, gulēt. Ok, tagad brīvlaiks, bet es jūtu, ka organisms, kas pieradis pie autopilota, nespēj funkcionēt citādi. Manas smadzenes nespēj pieņemt to, ka nekur nav jāskrien, ka var lēni un prātīgi padomāt, pirms sākt darīt un skriet. Bet ne par to ir runa. Par sūkļiem? Nē, arī sūkļiem ar to nav nekāda sakara. Es tikai mēģinu saprast, kā lai tālāk dzīvo. No citu personībām cenšos atbrīvoties, bet vai man ir pašai sava? Vismaz viena? Pagaidām neesmu par to pārliecināta, liekas, ka aiz tās pelēkās ārienes arī iekšpuse ir tikpat pelēka. Un it kā jau "sabiedriska", "ar savu viedokli", "ar humora izjūtu", blabla. Bet es apzinos, ka viss, kas ir manī, nav manis veidots. Tas viss ir kaut kur redzēts, dzirdēts, lasīts, sajusts, izgaršots. Tas viss ir tikai ne īpaši veiksmīgi reinkarnējies un izveidojis tādu septiņpadsmitgadīgu cilvēkbērnu, kādu mani pazīst tie, kas pazīst. Man rodas jautājums - vai tad visiem nav tā? Tu dzīvo, dzīvo un tad attopies, ka viss ko tu domā, viss, ko tu dari, nav tas, kas tev jādara. Tas nav tevis radīts un tevis izdomāts, tu vienkārši esi to kaut kur paķēris līdzi un pieņēmis par savu. Nē? Nav tā visiem? Nu tad es vienkārši murgoju. Ar labu nakti.

jā, es vēl māku rakstīt.

Tikusi pie piecām psiholoģijas grāmatām, pilnām ar gudrību gudrībām, es sāku lasīt. Un kā es sāku lasīt, tā man veidojas viedoklis. Tas tā automātiski, to nevar kontrolēt, un es nezinu, ko darītu bez bloga, kurā drīkstu izteikt savu viedokli, kamēr uz pirkstiem tulznas sametas.
Kāpēc mēs uztraucamies? I mean, vai tiešām par visām dzīves nebūšanām tā jāuztraucas un jāčīkst, kā to darām mēs? Vai tad dzīvot nebūtu vieglāk, ja dzīvi uztvertu vieglāk? Es nezinu, vai tie ir retoriski jautājumi, bet man gribētos atrast uz tiem atbildes.
Ja par piemēru ņemtu bērnus, viņu attieksmi pret dzīvi, varētu droši teikt, ka tā, kā dzīvo bērni, ir vislabāk. Jā, arī viņiem ir savas rūpes un problēmas. Pieaugušajiem nav tiesību bērniem teikt: "Kas tad tev, tavas problēmas jau tādas muļķības vien ir!" Nav tiesību un viss. Nevienam nav tiesību nosodīt nevienu, bet nu tas tā by the way. Tātad, arī bērniem ir savas problēmas. Viņi aug, viņiem rodas daudz vairāk jautājumu, uz kuriem atbildes paši vēl nevar sniegt. Bērni visstiprāk tic un cer, un visstiprāk viļas - dzīvē, cilvēkos, paši sevī. Bet viņi no tā netaisa globālu katastrofu - dzīvē viss nāk un iet, paliek tikai tas, ko mēs gribam atstāt, kā arī tas, par ko mēs visu laiku domājam un nelaižam vaļā. "Pieaugušie uztraucas problēmas dēļ. Es sākumā nodomāju, ka mazajiem problēmu nav. Vienkārši mazie tās neuzskata par problēmām, bet pieaugušie gan. (..) Pieaugušie uztraucas ne jau problēmas dēļ, bet gan tad, kad domā, ka viņiem ir problēmas. Pasaules uztveres ziņā bērni ir viedāki nekā pieaugušie, viņiem tas izdodas organiski." ["Labas omas noslēpumi"] Bet tā jau arī ir - mēs paši sev radām problēmas un pēc tam par tām uztraucamies. Apburtais loks - radām problēmas, uztraucamies par tām, rodas vēl lielākas problēmas, kas izraisa vēl lielāku uztraukumu. Un tā tālāk, un tā joprojām. Uzskatāms piemērs maniem tikko izteikajiem apgalvojumiem ir mana dzīve - no malas cilvēkiem šķiet, ka tā ir lieliska, ja ne ideāla, kas man ļoti pārsteidz, jo pašas dzīve man šķiet tik ļoti messed up... Bet, ja tā padomā, par ko gan es sūdzos? Man ir +/- viss, kas vajadzīgs pilnvērtīgai dzīvošanai, patiesībā viss un vēl vairāk. Problēmas nav, ja arī ir, tad tikai manā attieksmē, nevis kopējā situācijā. Man liekas, ka problēmas risināt jāsāk ar attieksmes mainīšanu. Dzīve ir tāda, kāda nu mums katram tā ir dota, un būtu muļķīgi to izniekot, satraucoties par lietām, kas nav pat vienas nervu šūnas vērtas. Ir vērts pieminēt arī to, ka pastāvīga problēmu un ķibeļu uzskaitīšana tikai palielina to nozīmi un ietekmi uz cilvēka dzīvi, kā arī sūta Visumā signālu, kas nāk atpakaļ daudzreiz lielākā apmērā - problēmu kļūst vēl vairāk. Un, kas ir raksturīgs lielākajai daļai cilvēku - paturēt visas problēmas sevī. Lūk, to es nekad neesmu varējusi ciest. Ja ir problēmas, par tām ir jārunā, tās ir jārisina. Bet pirms vērt vaļā muti - saprast, vai problēma tiešām ir problēma, vai tā nav no mušas izpūsts tiranozaurs. Apbrīnoju cilvēkus, kas patiešām no dzīves mazajām ķibelēm nekādas problēmas nemaz netaisa, jo mav vērts. Nav vērts pārdzīvot par to, kas nav svarīgs. Es pārāk satraucos par skolu, mācībām - pārāk daudz tāpēc, ka esmu pēc rakstura perfekcioniste un man vajag visu izdarīt maksimāli. Tas perfekcioniskais maksimālisms vai maksimālais perfekcionisms ir licis man ciest pēdējo mēnešu laikā no pastāvīga stresa. Tik tālu, ka reizēm jau sāk šķist, ka es jūku prātā. Un tas viss kādēļ? Jo es radu problēmas, vai arī iedomājos, ka ir problēmas. Mācības, skola, mājas darbi...Jā, tas viss ir jāizdzīvo un jāpaveic skolas laikā, bet ar mūsu izglītības programmu nevar visu 100% izdarīt. Un man rodas kompleksi - jo gribas tos 100% sasniegt, izpildīt...Varbūt nevajag? No pēdējā laika pārdomām esmu secinājusi, ka jākoncentrējas uz lietām, kas man būs vajadzīgas (no mācību skatupunkta tie būtu priekšmeti, kuros jāliek CE) un vēl jo vairāk uz lietām, kas mani interesē. Nu re, loģisks secinājums. Bet cik daudz dusmu, asaru un pārmetumu vajadzēja, lai to saprastu..Uhh.
Jāmācās no bērniem - pēc izstāstīšanas tie savu bēdu aizmirst un dzīvo tālāk, nepārdomājot un neanalizējot to. Bet no otras puses - problēmas taču it kā jārisina. Es šoreiz apjuku, bet es izdomāšu, kā būs labāk man. Tu izdomā, kurš veids labāk der Tev. (:

17.06.2011.

"Ja sievietei mugurā ir Prada, tā signalizē - man ir augstākā izglītība, vairāk nekā 30 gadu, es orientējos mūsdienu mākslā, mūzikā man patīk Coco Rossi. Tu dod diezgan precīzu vēstījumu, kas esi." -Vēsma Kontere, arhitekte.

Izlasot šo rindkopu un tālāk, man bija burtisks "wtf?" galvā. Nē, es zināju, ka pasaulē ir arī tādi cilvēki, kas domā, ka tikai brendu drēbes vieš cieņu, bet nu, nekad nebiju žurnālu intervijās lasījusi, ka kāds tik atklāti paustu tādu domu - visas sievietes, kas nevalkā Prada, savā dzīvē neko nav sasniegušas un vairs nesasniegs, jo tikai Prada piešķir sievietei eleganci, mākslas un mūzikas pazinējas titulu un pārliecību par savu augstākās izglītības diplomu. Godīgi, man to sievieti nedaudz prasās iepļaukāt. Parasti es nemēdzu heitot, jo apzinos, ka katram ir savs viedoklis (vēl joprojām šīs ir tikai manas subjektīvās domas, nevienu es pļaukāt netaisos tikai par to, ka man nepatīk, ko viņš/-a saka), bet šoreiz es vienkārši esmu neizpratnē. Nu jā, skaidrs, bagāta, veiksmīga arhitekte, dzīvo ārzemēs, materiālā dzīves puse ir vairāk kā nokārtota, nu var izpausties intervijās, iestāstot sievietēm, ka tikai Prada darīs viņas veiksmīgas un laimīgas. Bet viņa ieiet pretrunās pati ar sevi, stāstot, ka zīmolu Prada var izprast un nēsāt tikai sievietes ar, jā, augstāko un vēlams humanitāro vai mākslas izglītību. Tātad ieliek šo zīmolu vēl šaurākos rāmjos. Brendi kā tādi mani nekad nav vilinājuši, arī tagad ne, es neizprotu cilvēkus, kas pērk parastas drēbes trīsreiz dārgāk tikai tāpēc, ka uz tām ir brenda zīmīte. Nu, lai jau, katram sava gaume, bet neizprotu tik un tā. Jā, es nepērku dārgas drēbes, jo nekolekcionēju lietas. Drēbes man ātri apnīk, gribas kaut ko jaunu, tāpēc, pērkot lētas drēbes, es varu atļauties tās arī bieži mainīt. Tā pati sieviete intervijā runā par modes vēsturi, un izskatās, ka, viņasprāt, Prada šo modes vēsturi arī veido. Nē, es nestrīdos, papētot dažādu brendu vēsturi, var nojaust arī modes vēsturi vispār. Bet, manuprāt, visas esošās, bijušās un vēl topošās drēbes, kolekcijas ir daļa no modes vēstures. Viss, kas ir mūsu skapjos, mums mugurā, veikalos, kaut vai pašos lētākajos, ir modes vēsture. Tagad mēs to pērkam, nēsājam, bet kādreiz kāds skatīsies bildes ar mums šajās drēbēs, iespējams, šausmināsies, kā mēs reizēm šausmināmies par iepriekšējo paaudžu apģērbu. Tas ir normāli, tāda ir mode, tā mainās. Tas man liekas vēl viens iemesls, lai netērētu milzīgas summas par apģērbu, kas tāpat drīz vairs nebūs modē. Nē, es pati īpaši nesekoju modei. Drīzāk tā - es pavēroju, kas ir modē, un, ja man patīk - labprāt nēsātu pati. Man ir princips, ka es nevilkšu mugurā neko, kas man nepiestāv, pat, ja apģērba gabals būs ļoti dārgs un kvalitatīvs. Jā, kvalitāte. Tas ir vienīgais pluss, kas brendu drēbēm parasti ir. Bet es kvalitāti nemeklēju visur, ir lietas, kas var nebūt kvalitatīvas, jo ne morāli, ne fiziski pat nav iecerētas ilgai lietošanai.

"Latvijā sievietes spekulē ar savu seksualitāti. Šis ģērbšanās stils - īsie svārki, augstie papēži, dziļais izgriezums - ir neapzināta seksualitātes demonstrēšana."

Piebilde - es svārkus nēsāju ļoti reti, tāpat kā reti staigāju augstpapēžu kurpēs. Nu, izgriezumi - tas ir cits jautājums. Neuzskatu to par vulgaritāti, nav jau tas tik traki. Jā, man ir aizrādīts par to, ka vajag mazāku izgriezumu, bet es saku, ka atpogāju tikai to, ko varu ieraudzīt spogulī. Es ģērbjos sev, necenšoties ar apģērbu pievērst uzmanību. Nē, man patīk saņemt komplimentus par to, kā ģērbjos, bet tas nav mērķis. Man svarīgi ir skatīties spogulī un sev patikt - ja man patīk, kā es izskatos, uzreiz paceļas ne tikai garastāvoklis, bet arī pašapziņa, un tas ir svarīgi. Jā, ir sievietes, kas pārspīlēti izmanto augstākminētos atribūtus, lai piesaistītu vīriešus, bet tas jau nav tikai Latvijā. Rodas sajūta, ka šai sievietei ir kāds naids pret Latvijas sievietēm un viņu gaumi, redz, pati viņa Norvēģijā ir kļuvusi par modes pazinēju un tagad Latvijas sievietēm drīkst norādīt, ko drīkst un ko nedrīkst nēsāt.

"Bieži sievietēm motivācija ir man patīk. Tas ir zināšanu trūkuma un nenoformulētas attieksmes jautājums. Sievietes nezina, kā sevi pasniegt, ko vēlas ar savu stilu vēstīt. "

Pag, pag, tad vadīties pēc savas gaumes vairs nedrīkst? Strikti jāseko līdzi Prada jaunākajām kolekcijām, ja? Ja man kaut kas patīk, piestāv un maksā tik, cik es varu atļauties, tad es to nopērku, un man ir vienalga, vai tas ir modē un vai to ir apstiprinājuši tā saucamie modes eksperti savos prātojumos par konkrētajā sezonā modē esošo apģērbu. Man patīk ģērbties tā, kā man patīk. Dīvains teikums, bet tā ir. Un tā vajadzētu būt ar visiem. Diemžēl mūsdienās ir pilns ar tādām Vēsmām, kas iedomājušās, ka diktēs modi, un pilns ar tādām sievietēm, kuru pašapziņa ir pārāk zema, lai viņas atļautos ģērbties tā, kā patīk pašām, kuras sekos līdzi, ko tādi modes diktatori viņām uzspiež caur žurnālu lappusēm. Ir tik daudz sieviešu ar savu oriģinālo, neatkārtojamo stilu, ar lielisku gaumi, ar figūru, uz kuras varētu uzbāzt kartupeļu maisu, bet tik un tā izskatītos satriecoši. Ceru, ka šādu sieviešu kļūs arvien vairāk un vairāk un ka modes žurnāli, ja ne izzudīs, tad vismaz tiem vairs nebūs tādas ietekmes, kā ir tagad.

You were born original - don't die a copy.

I love you.

Es tevi mīlu - latviešu

Я тебя люблю - русский

Je t'aime - français

Te amo/Te Quero - español

Ich liebe dich - deutsch

Ti amo - italiano

að myliu tave - lietuvių

Mi amas vin - esperanto

Eg elskar deg - norsk

Я кахаю цябе - беларускі

我爱你 - 中国

Ma armastan sind - eesti

Rakastan sinua - suomi

Kocham cię - polski

Eu te amo - português

Jag älskar dig - svenska

Я кохаю тобі - украї́нська

pēc vakardienas būs rītdiena,
diena pirms rītdienas,
diena pēc vakardienas
kā sauc to?
šodiena?
kas ir šodiena?
mirklis, sekunde?
vai velti mums dota šī diena,
ja domās citi vakar, citi rīt.
ne šodienai mēs dzīvojam, bet laikam
kas vairs vai vēl nav aptverams.
apmaldīties...
un neatrast ceļu uz mājām.
uz šodienu.
vienīgo, kurā kaut ko var mainīt.
vienīgā, kas tev pieder.
viena vienīgā - tava.
tava šodiena, tavs mirklis,
nepazaudē to.

if only.

Mēs varētu vakaros skatīties komēdijas un aizmigt līdz ar titriem. Mēs varētu pamosties piecos un vērot saullēktu uz balkona, dzerot melleņu tēju. Mēs varētu uz pankūkām liet iebiezināto pienu un virsū likt spāņu zemenes - smukumam. Mēs varētu nopirkt tumši violetu krāsu un nokrāsot visus koka krēslus, balkona margas un kafijas galdiņus. Mēs varētu pasūtīt T-kreklus ar uzrakstiem, kas būtu derīgi valkāšanai tikai mums esot kopā. Mēs varētu sataisīt siermaizes un tēju termosā un braukt uz molu pusdienās. Mēs varētu izstaigāt ar kājām visu pilsētu un vairāk, jebkuros laikapstākļos. Mēs varētu smieties par mūsu personīgajiem jokiem, kurus neviens cits nesaprastu. Mēs varētu cept pasaulē garšīgākās picas, gatavot neaizmirstamāko tiramisu un aicināt ciemos draugus. Mēs varētu lasīt viens otram priekšā bērnības pasakas pirms gulētiešanas. Mēs varētu braukt ciemos uz laukiem un atgriezties mājās ar kartupeļiem, burkāniem un aveņu ievārījumu. Mēs varētu nopirkt mīkstu paklāju un daudz spilvenu un sapņot ar acīm vaļā, skatoties gaišzilos griestos. Mēs varētu lielā, smaržīgā, putainā vannā spēlēties ar dzeltenām gumijas pīlītēm. Mēs varētu dabūt pašu senāko Playstation līdzinieku un lietainos vakaros spēlēt Super Mario un Gran Turismo. Mēs varētu runāt angliski un labot viens otra kļūdas izrunā. Mēs varētu labot pilošu ūdens krānu un saplīsušas sandaļu siksniņas bez instrukcijām. Mēs varētu staigāt pa autosaloniem un pētīt jaunas mašīnas, veikt testa braucienus un teikt, ka mašīna mums neder, katru reizi. Mēs varētu nopirkt lielu, ērtu džemperi, ko nēsātu uz maiņām. Mēs varētu saderēt, kurš apēdīs vairāk biezpiena sieriņu/izdomās labāku plānu brīvdienām. Mēs varētu ziemā braukt no kalniņiem - ar veco, labo "ābolīti". Mēs varētu iemācīties dejot īsto valsi. Mēs varētu pa retam iet uz īstiem randiņiem - kā pirmo reizi. Mēs varētu nopirkt dzeltenu papagaili, nosaukt viņu par Pedro un iemācīt viņam pateikt "Riodežaneiro". Mēs varētu no rītiem skriet, bet vakaros - staigāt un vērot cilvēkus, mājas. Mēs varētu stundām ilgi apspriest gan politikas jaunumus, gan filmās redzēto, gan iepriekšējās nakts sapņus. Mēs varētu peldēties jūrā naktī - kaili, un aizmigt turpat kāpās, teltī. Un vēl mēs varētu tā gulēt un klusēt, domāt katrs savas domas, bet kopā. Es Tevi mīlu.

I forgive.

Es lielāko daļu sava mūža dzīvoju, domājot, ka nav svarīgi, vai es esmu kādam piedevusi, jo who cares. Man likās, ka nevienam nevajag manu piedošanu, ka nevienu manas īstās emocijas neinteresē. Uzskatīju, ka, ja cilvēks izdara ko sliktu un man neatvainojas, it's not a big deal, pārdzīvošu, nav jau pirmā reize. Un tā sāka uzskatīt arī apkārtējie. Pirms kāda laika es attapos, ka pie manis vairs neviens nav vērsies, lai atvainotos in a loong, loong time. Nedaudz skumji. Tagad es saprotu, cik svarīgi man pašai ir just to, ka esmu piedevusi cilvēkam, just, ka viņš kaut nedaudz nožēlo nodarīto. Nelaimīgu mani padarīja nepiedotie pāridarījumi, līdz galam nepateikti vārdi. Un beidzot es reizi par visām reizēm gribu šo piedošanas parādu sev atlīdzināt. Gribu atbrīvot sevi no noklusētā aizvainojuma un norītajām asarām. Izklausās briesmīgi dramatiski, nē, patiesībā viss ir gaužām vienkārši un banāli, lielas drāmas manā dzīvē, paldies Dievam, nav bijušas un es ceru, ka nebūs. Vismaz es pati esmu apņēmības pilna no tādām izvairīties, scēnas un asaras pa gaisu nav manā garā. They say - people change, bet nu mans riebums pret skandāliem paliks mūžu mūžos. Āmen. Atgriežoties pie jautājuma - kāpēc es sāku rakstīt šo ierakstu - jāsaka, ka īpaša iemesla nav. Es tikpat labi varēju visu sakārtot pa plauktiņiem savās domās vai rūtiņu kladē. Bet varbūt vajag, lai ne tikai es uzzinu par to, cik būs labi, kad būšu piedevusi visiem, kam gribu piedot.
Man šķiet, vislielākie dzīves pāridarījumi saistās ar manu tēvu. Nēnēnē, izslēdz fantāziju. Tikai lasi. Diezgan klasiska un, kā jau teicu, banāla situācija - viņš sāka dzert un spēlēt automātus, nospēlēt tur visu algu. Tam nāca klāt kašķi un kliegšana mājās, līdz kādā dienā viņš uzdrīkstējās pacelt roku pret mammu. Tas bija pēdējais piliens un, man šķiet, kopš tās dienas, kad mēs sakravājāmies un ar pirmo vilcienu aizbraucām pie vecvecākiem, mamma tajā dzīvoklī nav savu kāju spērusi. Morāle jau nav tajā, ka es būtu sāpināta, ilgus gadus es nespēju viņam piedot par to, kas bija jāpiedzīvo mammai. Un tagad, redzot viņu laimīgu, es patiešām priecājos, ka vecāki izšķīrās. Skan dīvaini, bet mums abām tā bija labāk. Es teicu - pāridarījumi - daudzskaitlī. Nu jā, fakts, ka vairākus gadus par mani viņš nelikās ne zinis, alimentus mamma izcīnīja caur tiesām. Plusā visam nāca fakts, ka es par viņa kāzām uzzināju no cita cilvēka, pašā kāzu dienā. Nē, mums ar tēti ir labas attiecības, reizi gadā tiekamies, regulāri sazvanāmies. Bet tās noteikti nav tādas attiecības, kā lielākajai daļai bērnu ar saviem tēviem. Es vienkārši viņam neuzticos, vismaz ne tā, kā vajadzētu uzticēties. Tomēr, lai arī esmu apradusi ar šo domu, vēlos to mainīt. Vēlos kādreiz, varbūt pēc gada, varbūt pēc desmit gadiem, kārtīgi ar viņu par visu parunāt, par visu pagātni, uzzināt viņa viedokli un dzirdēt atvainošanos, īstu, no sirds. Gribu, lai viņš zina, ka piedodu viņam visu, ka nav vairs nekā, ko es turētu sevī. Bet vēl ne. Nedomāju, ka tagad būtu gatava šai sarunai. Gribēju tikai pateikt sev un domās arī tētim, ka viss ir piedots. Aizmirsts ne, bet piedots. Nav aizvainojuma, nav šaubu. Es Tev piedodu.
Tas arī ir, man šķiet, svarīgākais. Visu pārējo es varētu vispārināt - es piedodu jums visiem, kas jebkad tīšām vai netīšām man nodarījuši pāri, mani nodevuši, pievīluši. Piedodu no visas sirds, pat nesagaidot jūsu atvainošanās. Man vairs nerūp,vai jums rūp. Es gribu, lai manī vairs nebūtu nekādu aizvainojuma pēdu, tā tas arī būs. Es piedodu visiem, visiem, atbrīvoju sevi no nepatīkamām emocijām.
Sajūta ir laba, patiešām. Strādāt ar sevi nav viegli, nav viegli iet tos soļus, lai panāktu vēlamo rezultātu - piepildītāku un laimīgāku dzīvi. Bet es cenšos, es to spēju.
P.S. Lai arī viņi noteikti šo neizlasīs, lai domās mana atvainošanās aizceļo uz visu cilvēku sirdīm, kam es jebkad esmu nodarījusi pāri - Piedodiet man par visu slikto, kas bijis. Es savā dzīvē nožēloju tikai citu cilvēku sāpināšanu, vairs neko.
P.P.S. Maza aptauja:

Vai tu uzskati, ka piedot var visu? Ja nē, tad ko, tavuprāt, piedot nevar nekad?

• "Manuprāt, var piedot visu, bet ir savas robežas, protams, ja tas atkal atkārtojas, tad otrreiz vairs nē." 
• "cilvēka izmantošanu savtīgos nolūkos" 
• "Piedod var visu. Tā, manuprāt, ir lielākā māksla." 
• "Piedot var visu, manuprāt, bet aizmirst gan nē." 
• "Daudzas lietas pat nav jāpiedod." 
• "nevar! es nedomāju,ka kāds varētu piedot kādam,kurš ir nogalinājis kādu tuvu cilvēku. Atkārtotu krāpšanu,diršanu! un vēl riebīgi ir tad,kad tu draugam kurš ir dirsā palīdzi,bet,kad ir otrādi neviens nav,kas palīdz!" 
• "Manuprāt, piedot var visu. Jā, pilnīgi visu. Pavisam noteikti dažādās situācijās tas nav viegli, vienkārši un tā. Tomēr tikai piedodot var aizmirst, protams, aizmiršana prasa laiku, iespējams daudz laika, iespējams daudz, daudz laika, bet nepiedodot vienmēr kaut kur aizkavējas aizvainojums un ir sarežģītāk dzīvot tālāk." 
• "atkarīgs no cilvēka un viņa pacietības mēra" 
• "Piedot var pasakot - piedod. Bet sirdī domā savādāk. Tur iekšā, ne vienmēr piedod, ja tas ir sāpinājis." 
• "manuprāt, nevar piedot kaut ko atkārtotu." 
• "protams,ka neuzskatu. kkādus slepkavības mēģinājumus vai tuvu cilvēku galīnāšanu. ļoti lielu apmelošanu, nodiršanu, neuzticību" 
• "hmm... teorētiski jau piedot var visu. bet jautājums, vai vajag ? man šķiet, nepiedodamas tmr ir tādas lietas kā nodevība. bet, saprotams, jāskatās jau pēc apstākļiem, situācijas kopumā un tā" 
• "vienreiz ta var būt tada muļķīga mirkļa darbība bet otreiz tā jau ir pārdomāta rīcība... nepiedotu krāpšanu un vienaldzību " 
• "ir lietas, ko nevar piedot " 
• "man liekas ka nevar piedod slepkavību, lielu zādzību un vēl ko nenāk vairāk nekas prātā." 
• "VAR JA GRIB" 
• "Manuprāt, nevar piedot slepkavību, nevar piedot izvarošanu. Nevar piedot, ja salauž sirdi. Jā, muļķīgi skan, bet es uzskatu, ka nevar piedot cilvēkam, kurš Tevi pamet. Vienmēr iekšā paliek kluss aizvainojums."
• "piedot nevar to, ja kāds izčakarē tavu dzīvi pilnībā, tikai lai izglābtu pats savu pakaļu baidoties no sekām."
• "Visu nevar piedot. Piedot var tikai tik daudz, cik tev ir mīlestība pret otru cilvēku. Ja partneris dod pretī sūdu, kas ir vairāk, nekā tava mīlestība, chances are tu nekad nepiedosi. Redz, uzticība vienam pret otru ir vienreiz dota. Sadirs uzticību un to tu nekad vairs nespēsi atgūt."
• "Nevar piedot visu .. nu vismaz es nevaru. Pašlaik nenāk nekas tāds galvā, ko nekad nekad nekad nevarētu piedot."
• "Es uzskatu, ka visu nevar piedot. Ja cilvēks ir ļoti lielā mērā nodarījis otram pāri, tad ir ļoti grūti piedot...laigan ja cilvēks nespēj piedot otram cilvēkam, tad šī apziņa viņā būs visu laiku. Šie abi cilvēki nebūs laimīgi...ta tas vnk ir"
• "Ir lietas, kuras nav iespējams piedot - bet tad tam ir jabūt kaut kam ļoti traģiskam! un tas arī atkarīgs no cilvēka, ja viņš Tev tiešām kaut ko nozīmē, tad ir iespējams arī piedot!"
• "visu nevar. slepkavību, melošanu, nodiršanu"
• "visu nevar piedot. otreizēju nodevību, slepkavību."
• "Piedot var, bet dažas lietas nav vērts piedot"
• "ir iepējams piedod visu, ja vēlas."
• "krāpšanu nevarētu piedot."

tici vai nē, bet..

Pa tumšām ielām viņa gāja,

Gāja, nekad neapstājās.

Matiem plīvot vējā,

Klusi ardievas čukstēja.

Kāpēc čukstēja?

Jo bail no vēja,

Bail atzīties, ka netic 

Vārdiem, ko pašas lūpas teic.

''Ardievu, tumsa! Ardievu, vējš!

Ardievu aukstais mēness debess pamalē.

Es nenācu uz palikšanu, nē,

Man šajā mūžā vēl tik daudz kas jāpaspēj!"

Jāsaspēj, jāpaspēj...

Viņas acīs dzirksteles ieskrej

Un viņa smej,

Jo ko gan citu varētu vēl darīt,

Kad viss, kas izdomāts, jau pasacīts?

Varbūt jau rīt,

Kad modīsies no miega,

Saules gaismai mirdzot viegli, viegli,

Viņas balsī teiks "labrīt" jau skaļi, spoži,

Mazliet kareivīgi, pavēloši.

Tikai smaids, tas nepazūd ne mirkli,

Viņas smaids būs vienmēr, dzirdi?

Pat, kad stāsies viņas sirds un klusēs lūpas,

Smaids būs visur, tikai saredzēt to grūti.

Es nezinu, kā, nezinu, kāpēc, nezinu, kas un nezinu, kad. Neprasi neko, es pati nesaprotu, kas ir tās rindiņas augstāk. Negribu ne atzinību, ne kritiku, tā neesmu es, kas dzeju raksta, tā nav mana dzeja. Nē, ir mana, bet tomēr nav. Vēl apsveru iespēju nepublicēt. Vairs neapsveru. Es tā jau te rakstu pārāk reti.

sestdienas pēcpusdienas aveņu tēja.

 Nē, visu manu ierakstu nosaukumi tagad nesaturēs nedēļas dienu, dienas daļu un kādu pārtikas produktu/ēdienu/dzērienu, tā ir tikai šodienas īpatnība.
Tātātā, ja iepriekšējais ieraksts bija ar dziļu jēgu un morāli (ja nesaskatīji, tad tagad vismaz zināsi, ka tāda tur bija), šo uzrakstīšu vienkāršu, tā teikt, dažādībai. Pagājušā nedēļa bija lieliska ar to, ka skolā es nevienu dienu nebiju ilgāk par pusotru stundu, nelieliska ar referāta rakstīšanu līdz četriem rītā. Bet šī nedēļa bija vajadzīga, tagad es esmu aizmirsusi visus logoritmus un eksponentfunkcijas, bet vismaz smadzenēm ticis pietiekoši daudz brīvā laika visādām eksistenciālām domām, ne tikai skolas problēmām. + beidzot pabeidzu lasīt Zobgaļsīli, fucking daudz viskautkā šajā grāmatā, tā jau patika, bet reizēm grūti bija izsekot līdzi. Saulīte, kas sagaida aiz loga nu jau katru rītu, liek domāt par pavasara tuvošanos, well, it's about time, pēc 2 dienām 1.marts jau. Jā, atkal man šķiet, ka laiks ir ātrs, bet tā tam jābūt, jā, jo pavasari gaida visi, apnicis klausīties citu čīkstoņā, gribu priecīgus cilvēkus, pie velna. Vēl es ceru, ka ar šo pavasari pamazām sāksies mana emigrācija uz jaunajām (patiesībā jau vecajām, mīļajām) mājām, ceru, ka jaunās skolas apciemojums izgaisinās visas, visas manas šaubas, jo man ir apnicis. Apnicis šaubīties starp savu un citu izvēli. Ko darīt, ja es domāju tā, bet visi pārējie domā savādāk? Un nav gandrīz neviena, kas līdz galam man atbalstītu, varbūt tā ir zīme, ka tagad vēl uzmanīgāk jāklausās sevī. Jā, galu galā, no šī lēmuma ir atkarīga mana dzīve, mana nākotne, ne viņu, bet MANĒJĀ. Vispār pēdējā laikā es daudz ko nolemju, apņemos (un arī pildu, par brīnumu). That's a good thing, I suppose. Pēc lielās bilžu dzēšanas un datora tīrīšanas mans desktops izskatās tā:

Nezinātājam/-ai varu pateikt, ka ikoniņu bija 3reiz vairāk un par wallpaper kalpoja pokera kombinācijas (jā, es vēl mācos, drīz būšu pro, haha). Tāda laba sajūta, tas ir tikai dators, bet tomēr datorā ir ļoti svarīgas manas dzīves sastāvdaļas - mūzika, rakstītie darbi(publicētie un citu acīm apslēptie), internets(protams, ar to es domāju cilvēkus, jā), filmas, atmiņas(.jpg un .avi formātā) utt.
Pēc kāda laika būs hokejs, līdz tam laikam es gribu vēl vienu aveņu tējas krūzi, kēksa gabalu (ja tur kaut kas vēl ir palicis) un žurnālu. Vēl tiksimies. (:

pirmdienas vakara sviestmaize.

Cilvēki ir tik sasodīti līdzīgi un tomēr atšķirīgi, vai ne? Mēs visi dzīvojam pēc kaut kādiem noteiktiem standartiem, bet cenšamies būt unikāli. Kā mums tas izdodas? Es nezinu, man šķiet, ka šī pasaule pamazām iet sviestā to nebeidzamo pretrunu dēļ, kas parādās ik uz soļa. Cilvēki grib attiecības, grib būt mīlēti, bet tomēr grib būt brīvi un nevienam nepiederēt. Cilvēki grib ģērbties tā, lai citiem patiktu, bet krīt izmisumā, kad kāds ir saģērbies tāpat. No vienas puses, mums visiem ir elki, kam mēs gribētu līdzināties, kaut vai dziļi sirdī un tikai nedaudz, bet ir. Un, kad saprotam, ka tas nekādi nav iespējams (jo divu vienādu cilvēku nav un nebūs), mums sāk likties, ka esam sliktāki par citiem, sākam apskaust (un ne vairs labvēlīgi) citus cilvēkus, kam dzīvē "paveicies" vairāk, nekā mums. Veiksme ir tāda mistiska lieta, to nevar ne atgrūst, ne pieradināt, tā parādās ar uzplaiksnījumiem un tikpat pēkšņi pazūd. Un nē, veiksme nav tas pats, kas laime. Veiksme ir labvēlīga apstākļu sakritība, bet laime - tas jau ir dvēseles stāvoklis, ko rada pats cilvēks, ne vairs ārējie apstākļi. Protams, tie var veicināt laimi, bet ne radīt. Kāpēc cilvēkiem liekas, ka citi ir labāki, laimīgāki? Kāpēc zāle otrpus žogam vienmēr zaļāka un debesis otrpus ekvatoram zilākas? Kāpēc mēs kaut ko iekārojam tikai tad, kad mums tā nav, un, kad to iegūstam, vairs nejūtam vajadzību pēc tā? Šie jautājumi man liekas neatbildami, ne tāpēc, ka cilvēce būtu stulba (lai gan reizēm tā izskatās), vienkārši mēs paši sevi nepazīstam. Un nekad nepazīsim līdz galam, jo nekas nekad nav 100% izpētīts, viss vienmēr ir procesā. Tas jau ir tas labākais - vienmēr paliek vieta fantāzijai. Skumji ir tas, ka mūsdienu cilvēku fantāzija ir tik plaša, bet iespējas to izmantot praktiski ir izsmeltas, visi scenāriji jau ir izspēlēti, visas lomas izdzīvotas, visi romāni uzrakstīti. Sāk likties, ka nav vairs, ko darīt. Arvien grūtāk ir ar profesijas izvēli, jo visas nišas praktiski ir aizņemtas. Grūtāk ir kaut kur izsisties, jo speciālistu netrūkst. Kāds tikai tāpēc atmet visam ar roku un dzīvo parastu dzīvi, ne tādu, kā vēlas, bet vismaz stabilu un mierīgu. Garlaicīgu. Bezperspektīvu. Vai to mēs vēlamies? Vai mēs gribam būt tikai daļa no pelēkās masas? Tu teiksi, ka katrs no mums jau ir daļa no pelēkās masas. Nē, es nepiekrītu. Es cīnīšos līdz pēdējam, lai pierādītu, ka katrs cilvēks ir personība, ka ikviens no mums ir unikāls un apveltīts ar kādu lielisku talantu. Un nav vajadzīgs citu viedoklis, nav vajadzīgi šabloni un plaģiātisms. Reizēm nenāk par ļaunu krāsot pāri malām, jo tikai tā var saprast, kas īsti aiz tām malām ir, un vai tiešām tas izbojā visu zīmējumu. Nu labi, bez atdarināšanas iztikt praktiski nav iespējams, katru dienu mēs redzam citus cilvēkus, mēs ievērojam to ārējo izskatu, apģērbu, attieksmi, runas veidu, gaitu u.c. iezīmes. Tās, kas mums īpaši iepatīkas, mēs piefiksējam, tad izmantojam uz sevis, reizēm tas pat notiek neapzināti, jo pat sev reti kurš cilvēks grib atzīties, ka špiko. Bet špikojam mēs visi, jo lieliskākās idejas jau ir izdomātas, viss pārējais ir uzlabojumi, papildinājumi. Pamati ir uzlikti, pats svarīgākais un grūtākais jau ir izdarīts mūsu vietā, mums tikai atliek nenograut jau esošo un turpināt būvēt stipru nākotni un cilvēci. Tas arī nav viegls uzdevums, bet viegli uzdevumi taču ir garlaicīgi. Viegla dzīve izraisa rutīnu, tāpēc cilvēki riskē un uzstāda sev dzīvē mērķus. Var jau dzīvot arī bez mērķiem, bet tā vairs nav dzīve. Tā ir tukša eksistence, pārāk vienkārša un pliekana, bezgaršīga. Bet atliek vienreiz, kaut tikai vienreiz uzņemties risku, atlaist prasto eksistenci un ļauties grūtākai un raižpilnākai, bet dzīvei. Interesantākai dzīvei. Psihologi, analizējot cilvēkus un to attiecības, aizvien biežāk nonāk strupceļā (protams, labs psihologs tādā nenonāks, vai arī, ja nonāks, tad nekādi to neizrādīs, tātad tas neskaitās). Neizpratnē. Kāpēc 21.gadsimta paaudzes turpina pieļaut tās pašas kļūdas, ko viņu vecāki, vecvecāki? Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka mēs mācāmies tikai no savām kļūdām, jo jūtam, kā tās ietekmē mūs. Citu kļūdas liekas vienaldzīgas,  nesvarīgas, salīdzinot ar savām, jo, tieši tā, nejūt jau cita sāpes, lai kā censtos iedomāties sevi otra cilvēka vietā, tas nekad neizdosies. Tikai savas kļūdas mēs analizējam, tikai savas asaras norijam, tikai savas uzvaras svinam. Pārējais ir mazsvarīgāks, jo katrs pats sev ir maza pasaule, katrs pats ir savs Dievs, sava Zemes ass, savs elks. Tikai ne visi ir apmierināti ar savu iekšējo pasauli, tāpēc meklē citus variantus, kas bieži vien noved pie tās atdarināšanas, špikošanas. Špikojam mēs ne tikai personības, bet arī attiecību modeļus. Atkal jau, reizēm tas notiek pavisam neapzināti - kādas attiecības mums liekas perfektas un zemapziņā tas tiek piefiksēts. Kad nonāk līdz savu attiecību veidošanai, šis te attiecību modelītis izlec gaismā un pieprasa, lai tiktu izmantots, ja jau ticis noglabāts atmiņas stūrītī. Lūk, tāpēc jau mēs pieļaujam citu kļūdas - mēs neredzam tās. Citu cilvēku dzīve liekas tik kārdinoša, tik ideāla, ka savas kļūdas labot vairs neceļas rokas un rodas vēlēšanās vienkārši aizmigt un pamosties cita cilvēka ādā, daudz laimīgāka cilvēka ādā. Tomēr katru rītu mēs pamostamies un secinām, ka nekas nav mainījies, vēl joprojām tās pašas nogurušās acis veras pretī no spoguļa, tās pašas nopūtas izlaužas kaut kur no plaušām, un nāk atklāsme - nekas nemainīsies, ja es pats to nemainīšu. Tā parasti nāk lēni, jo ir liela, tātad, gaidīšanas vērta. Šī atklāsme nes sev līdzi bagāžu ar citu cilvēku personību un attiecību modeļiem, veiksmīgiem un neveiksmīgiem. Iemācīties objektīvi analizēt kļūdas ir grūti. It īpaši savējās. Bet tas noteikti nav aizbildinājums to nedarīt. Cilvēks atšķiras no citām dzīvām būtnēm ar spēju izvērtēt, atcerēties, mainīt notikumu gaitu un pārvērst. Žēl, ka ne visi izmanto savas iespējas, žēl, ka ne visi savu kļūdu analīzi ņem nopietni un turpina kāpt uz tā paša grābekļa. Nē, zini, ko? Man patiesībā nav žēl. Varbūt kādreiz apniks atdurties pret to pašu ķieģeļu sienu un acis pašas atvērsies, lai saskatītu arī citu ceļu, tādu, kas nenoved strupceļā. Ha, man tikko ienāca prātā doma, kas patiesībā ir bijusi apspēlēta jau tik daudz reižu, ka nelabi metas - iemīlēšanās izmaina cilvēkus. Tu domā, ka tā nav? Kāpēc tad iemīlējies cilvēks šķiet laimīgāks, vieglprātīgāks? Jā, tie ir laimes hormoni, baudas hormoni un mānīgie rozā okulāri, bet pa vidu tam visam ir arī kas cits. Tas paliek cilvēkā arī pēc iemīlēšanās beigām, arī pēc šķiršanās ar kādreiz tik dārgo cilvēku. Tās ir emocijas, kuras līdz šim nav piedzīvotas, apziņa, ka laime ir tavā galvā un tikai. Mūžsenā patiesība, bet cik ļoti reizēm mēs to aizmirstam, arī brīžos, kad visvairāk to derētu atcerēties. Katrs savā dzīvē ir piedzīvojis to eiforiju, tos mazos, melnos taurenīšus vēderā, tam pat nav jābūt kāda cilvēka, iemīlēšanās dēļ, laime ir tā, kas izraisa šīs sajūtas. Nedrīkst sajaukt šīs divas, noteikti nedrīkst. Iemīlēšanās ir īslaicīga, bet laime var būt konstanta, ja to māk noturēt. Un nekad nedrīkst uzskatīt, ka laime ir kaut kas netverams, pārdabisks. Tā ir katrā iekšā jau no bērnības,tās noturēšanā lielākā daļa ir atkarīga no paša, kaut ko ietekmē arī citi cilvēki, attiecības un viedokļi. Bet gala vārds vienmēr jāpatur katram pašam, citādāk nedrīkst būt. Visi mēs sastāvam no citu cilvēku drupačām, visus pasaules cilvēkus saliekot kopā, sanāktu viens dievišķīgi skaists, labs un perfekts cilvēks. Bet pasaule nav perfekta, tāpēc arī tās iedzīvotāji ir tikai cilvēki - mazas būtnes ar lielām iespējām. Ar iespējām pieļaut kļūdas, bet tikai katru vienreiz, ar iespējām mīlēt, bet tikai pa īstam. Cilvēk, špiko, bet tikai jautājumos, par kuriem šaubies līdz izmisumam. Ar pārējo, arī grūtāko, jātiek galā pašam.

le bonheur.

Laime - tā ir psiholoģiska un fizioloģiska apmierinātība. Ar sevi, ar citiem, harmonija ar pasauli un dabu. Laime var būt arī konstanta, bet ne visiem. Tikai cilvēks, kurš atkož laimes formulu, spēj savu laimi noturēt pats un tam nevajag rozā brilles pilnīgai laimei. "Laime vienatnē nav pilnīga laime." /A.Dimā/ - šim es piekrītu tikai daļēji. Laime ir iespējama vienam, bet tā būs puse no laimes, tā būs katra personīgā laime, spēja pieņemt sevi, mīlēt sevi. Bet ir nepieciešami citi cilvēki, ko mīlēt, kas liek justies mīlētam. Ja mēs mēģinātu šodien atrast laimes formulu un pēc tās izrēķināt laimes kvadrātvienādojumu, tad pirmais solis būtu: Iemīli sevi. Pieņem sevi tādu, kāds esi, un pielāgo sevi tikai tad, ja pašam liekas, ka tā vajag, nevis, ja to pieprasa citi. Izvērtē, cik objektīva ir apkārtējo kritika un maini sevi tad un tikai tad, ja pats jūti nepieciešamību to darīt. Un notici, ka esi pelnījis laimi. Otrais solis: Iemīli citus cilvēkus. Centies vienmēr meklēt cilvēkos to labāko, atrast tās rakstura īpašības, kuras tu cilvēkos parasti meklē, un nekritizē visu laiku par tām, kas tev nepatīk. Atceries - kādam šīs tev nepieņemamās īpašības liekas pašas labākās, vajadzīgākās. Iemīlēt cilvēkus ir vienkārši, grūtāk ir iegūt pretmīlestību. Grūtāk, bet ne neiespējami. Man liekas, ka vienkāršākais ir tiekties pēc cilvēkiem, tad tie tieksies arī pēc tevis. Nu, ir taču vienkārši? Atslēga ir tajā, kā tu tiecies. Nelīdzēs uzmācība, lieka greizsirdība un uzmanības koncentrēšana tikai uz citiem. Visiem taču zināms, ka jāizturas pret citiem tā, kā tu vēlies, lai izturas pret tevi. Nu re. Patiesībā cilvēkus iemīlēt ir ļoti vienkārši, viņi/mēs taču ir tik dažādi, katrs ir tik unikāls un neatkārtojams. Atliek tikai ieskatīties katrā cilvēkā dziļāk, nevis spriest pēc vispārīgām lietām un citu viedokļa. "Augstākā laime dzīvē ir pārliecība, ka tevi mīl, mīl tevis paša dēļ vai, precīzāk sakot, par spīti tev pašam." /V.Igo/ Lūk, ja tu iemācīsies mīlēt sevi un citus, jutīsies laimīgs, jo tavā dzīvē nebūs nepatīkamu emociju, saistītu ar cilvēkiem. Tas ir, būs, bet ne tik bieži, lai tu to pagūtu ievērot. Trešais solis: Uztver visu vienkāršāk, vieglāk. (atcerējos, ka Reinikam pat bija tāda dziesma, well, tu drīksti ieslēgt to fonā, ja palīdz) Pārstāj satraukties par lietām, kas neskar tevi, piemēram, prezidenta vēlēšanām Irānā, premjera jauno mašīnu vai slavenību šķiršanās prāvām, narkotiku atkarībām. Tas viss nav tavs, tā nav tava dzīve, tie nav tavi tuvie, tātad, tam visam nevajadzētu tevi satraukt. Protams, tu to visu drīksti zināt, ja tevi interesē, bet neļauj, lai tevi neskarošas problēmas iesēžas tavā galvā. Mums katram ir savas problēmas, sāc risināt savējās. Man šķiet, ka egoistiem šajā ziņā ir vieglāk, jo viņi galvenokārt domā par sevi, nevis rakājas pa citu netīro veļu un labo citu pieļautās kļūdas. Egoistam ir dziļi nospļauties, kas notiek ārpus viņa dzīves, viņu interesē viņš pats un tuvākie cilvēki, tas ir viss. Lai cik tas neizklausītos absurdi, egoisti arī laikam ir tie laimīgākie, jo mīl sevi. "Pasaulē ir divas laimes: viena maza – pašam būt laimīgam, otra liela – paradīt laimīgus pēc iespējas vairāk cilvēku." /V.Igo/ Un šitā gan egoistiem nav, viņi nejūt vajadzību kaut ko darīt, lai citi būtu laimīgi. Tāpēc, ceturtais solis būtu: Esi egoists, bet tikai mazliet, tik, cik vajadzīgs, lai mīlētu sevi visvairāk. Brīvo laiku, kas paliek pāri pēc sevis mīlēšanas, atvēli citiem, padari laimīgus arī citus cilvēkus. Liec tiem smaidīt, smieties, dāvini tiem pozitīvas emocijas, labas atmiņas un savu atbalstu. Pārliecini viņus par savu nesavtīgo mīlestību, dod tiem iemeslu tev uzticēties. Jā, iemācies arī tu uzticēties citiem, tas patiesībā ir sasodīti grūti, ja esi agrāk bijis sāpināts, pievilts, bet es esmu pārliecināta, ka tu to spēj. Ja to spēju es, tad vari arī tu. Piektais solis: Atrodi savu vietu pasaulē. Atrodi to, kas tev vislabāk patīk, attīsti savus talantus, meklē arvien jaunus hobijus, jaunas iespējas. Izmanto visus resursus, ko dzīve tev sniedz, un esi pateicīgs par tiem. Ja to visu apvienotu, sanāk ļoti svarīgs solis, sestais: Iepazīsti sevi. Uzzini, kas tev sniedz prieku un no kā tu bēdz, kas tevi skumdina, kas smīdina utt. Tas dos tev iespēju pilnveidot sevi, tiekties pēc pozitīvām emocijām un negatīvās pārvērst pozitīvajās. Tu taču zini, ka nav liela māksla saskatīt pozitīvo skaistās un priecīgās lietās, cilvēkos. Bet pamēģini meklēt tikai pozitīvo viscaur negatīvās un skumjās lietās, uzreiz pamanīsi, ka tas vairs nav tik vienkārši. Bet zini - es to iemācījos. Es iemācījos salikt katrus divus mīnusiņus kopā vienā plusiņā, paldies matemātikai par šo lielisko salīdzinājumu. Atkal - ja es varu, vari arī tu. "Laimīgais redz sieru, nelaimīgais tikai siera caurumus." /V.Gorodskovs/ Lūk tā. Es apbrīnoju bērnus, kas ir laimīgi tāpat vien, viņi vēl nav iepazinuši dzīves netaisnību, skarbumu, vēl nav jutuši patiesu vilšanos un dusmas. Viņiem viss liekas skaists, katru jaunu dienu tie sagaida ar smaidu. Jā, no šī teikuma tu vari izsecināt septīto soli: Atgriezies bērnībā, iemācies domāt kā bērns. Nē, tas nenozīmē, ka tev jāsāk spēlēties un kauties. Tev jāpriecājas par elementārām lietām. Mana māsa gandrīz katru dienu kādam pieiet klāt, apskauj un pasaka "Es tevi mīlu". Tu tā varētu? Pamēģini katru dienu cilvēkiem, ko mīli, atgādināt par to. Rīt ir Valentīndiena, kurā visi pēkšņi atcerēsies par mīlestību un skries pirkt dāvanas. Manuprāt, tas ir lieki. Kāda jēga no vienas dienas, ja cilvēks nespēj jebkurā gada dienā tāpat vien sagādāt mīļajiem pārsteigumus vai vienkārši pateikt "Es tevi mīlu". Tas patiešām ir sadodīti vienkārši, pamēģini. Astotais: Veido savu laimi pats, neskaties uz citu laimes iemesliem, neapskaud citus. "Laime vienmēr ir subjektīva – vienu un to pašu apstākļu kopums vienu dara laimīgu, otru – nelaimīgu." /R.Ezera/ Es visu laiku saku, ka nevajag būt līdz galam egoistam, bet, ja mēs pievēršamies tieši tai mazajai katra cilvēka egoistiskajai daļiņai, man patīk šis citāts: "Nav jēgas atteikties no baudījuma tāpēc, ka otram no tā jāatsakās, un liegt sev laimi tāpēc, ka cits ir nelaimīgs." /S.Cveigs/ Ahh, es tagad atradu tik daudz lielisku citātu, kas perfekti izsaka to, ko es gribu pateikt cilvēkiem, kas apgalvo, ka ir nelaimīgi. Kaut vai šie Zentas Mauriņas vārdi: "Katram atsevišķam cilvēkam es gribētu teikt: tu nemaz nezini, cik laimīgs esi, un tālab esi saīdzis. Staigāt, elpot, ceļot, vai tas nav prieks? Vai tu neesi savu vaigu piekļāvis bērza zīdainajam stumbram? Un vai tu savas dvēseles un miesas tērpu esi saskaņojis ar koka daiļumu? Vai tu esi redzējis priedi, kas saules norietā laistās kā izkausēts varš? Ar redzīgām acīm tu esi akls, ar dzirdīgām ausīm – kurls, ar veseliem locekļiem tu kverni bezdarbībā un blenz tikai pats sevī, uzlūkodams sevi par nelaimīgu un nezinādams, cik daudz prieka vari dāvāt saviem tuvcilvēkiem. Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem (..)" Tur vēl bija par Dievu, bet es kā ateiste tos vārdus izlaižu. Par tām reliģijām es saku tā: ja tā dara tevi laimīgu, ir saskaņā ar to, ko tu dzīvē vēlies un palīdz attīstīties - lūdzu. Tici, kādam Dievam vien vēlies, reliģija ir tikai tas, kas nāk komplektā cilvēka dzīvesveidam. Zini Dona dziesmu "My religion is freedom"? Nē? Noklausies. Visādā ziņā, es šo dziesmu, kaut vai tikai nosaukumu, attiecinu uz sevi. Re, es nonācu pie devītā soļa: Apzinies, kam tu tici, kādai reliģijai seko. Nemētājies no vienas uz otru, nestāsti visiem, ka netici Dievam, ja patiesībā mājās katru vakaru skaiti lūgšanu. Nepielāgojies citiem, dari tā, kā pašam patīk. Reliģija ir katra paša darīšana, nejēdzīgi man liekas tas, ka rodas kari reliģiju dēļ. Jēziņ, kāda starpība, kādam dievam katrs tic? So, visbeidzot, es nonāku pie pēdējā, desmitā soļa: Sagaidi savu laimi ar atplestām rokām. Nepalaid to garām, izmanto visas iespējas. Un pats galvenais - neko nenožēlo. Nožēla tevi bremzēs. Dzīvo te un tagad, skaties nākotnē tikai tā virspusēji, dzīvo laimīgi tagad. Ja šis viss tevi nepārliecina par to, kas ir laime, es labprāt vēl par to padiskutētu, man ir vēl daudz, ko teikt, tikai tagad nav laika vairs izteikties.

Tātad, atā, es ceru, ka tu esi ļoti, ļoti laimīgs. (:

15.janvāris?

oh, my, laiks tiešām ir pārāk ātrs. nu labi, nav, diennaktī vēl joprojām ir 24 stundas un tās dažas liekās minūtes, kas ik pēc četriem gadiem sasummējas vienā veselā diennaktī. bet 15.janvāris? really? grūti aptvert, ka 2011. gadā pagājušas jau 15 dienas. hmhm, varbūt sākt ar atskatu tajā, ko esmu paspējusi šajās 15 dienās? vai arī izveidot sarakstu ar to, kas vēl jāpaspēj? nu nē, to man šodien negribas. man ir labāka ideja - papļāpāsim? iedomāšos, ka tu, šī ieraksta lasītāj, tagad sēdi uz mana zaļā dīvāna, dzer manu ingvera tēju, šķirsti manus žurnālus un smejies par maniem jokiem. un tagad - sāksim pļāpāt. pļāpāšana parasti sākas ar tādiem sīkumiem, kā: "būtu labi, ja visas vēlēšanās pēkšņi piepildītos" vai "atceros, kā bērnībā..." un tad tik sākas stundām ilgās sarunas par jebko, kas vien seko pēc pirmās, otrās un trešās ievadfrāzes. katrai sarunai ir ievads, galvenā daļa un nobeigums. tu māki atrast galveno daļu? jā? tā tu domā. patiesībā mēs nereti paķeram sev līdzi nevajadzīgas frāzes, lieku sarkasmu, bet neuztveram kaut kādus zemtekstus, ko runātājs centies pateikt ar varbūt neciliem vārdiem. dzīvē mūs visur pavada klišejas - bieži dzirdētas, nodrāztas frāzes, kas izraisa tādu kā riebumu un īslaicīgu kurlumu. bet klišejas taču ir neatsverama jebkura lasāma darba, filmas vai dziesmas sastāvdaļa. lai kā to negribētos atzīt - pasaule ir vienveidīga. 98% filmu (šo skaitli es izdomāju) ir kaut vai kripata mīlestības, romantikas un salauztu siržu. 3/4 no tām (arī šis daļskaitlis radās manā galvā) ir laimīgas beigas, kurās galvenais/-ā varonis/-e paliek kopā ar savu mīļoto un viņi sāk jaunu dzīvi kopā. pēdējā laikā lasītās grāmatas un žurnālu raksti/blogu ieraksti ir par vienu un to pašu tēmu - sevis pilnveidošana un attīstīšana - dažādās interpretācijās. nē, tas jau nav slikti, cilvēks ir tāds flegmatisks radījums, kam vajag grūdienu (lasi: uzrunājošu rakstu vai grāmatu), lai kaut ko sāktu darīt. un ir patiešām jauki, ka daudzi cilvēki savu flegmatismu ir pārvarējuši un aktīvi drukā tekstus, ko laist pasaulē, lai pagrūstu apjukušos un apgaismotu neticīgos. arī es cenšos tajās reizēs, kad iestājas īslaicīgs laimes uzplaiksnījums, uzrakstīt kaut ko uzmundrinošu un aizķerošu. nezinu, kā man tas izdodas, bet man pietiek arī ar apziņu, ka pati sev esmu radījusi kaut ko, ko pārlasot, pasmaidīšu. tāpēc vien jau ir vērts rakstīt, tieši tā, pašai sev. šodien esmu apsolījusi pati sev, ka pievarēšu Blaumaņa "Raudupieti" un bonusā "Purva bridēju", jo tā taču ir, ķipa, klasika. klasika katram ir sava, nav taisnīgi uzspiest cilvēkam lasīt kaut ko, kas viņu nenormāli garlaiko, piemēram, man tā ir ģeogrāfijas mācību grāmata (visas tās -sfēras nogurdina, 7.klasē man taču tā patika ģeogrāfija - kultūru atšķirības, kontinentu un valstu atšķirības - lūk, tas ir interesanti) un liela daļa latviešu klasikas. kāpēc man nepatīk tā lielā daļa latviešu 20.gs. rakstnieku darbu, es pati nezinu. varbūt tā ir visu to senvārdu pārbagātība, varbūt tas ir šo darbu naivums, aklā paļaušanās uz Dievu un likteni. savādi, ka agrāk (man liekas) visi ticēja Dievam. neviens nemācēja izskaidrot, kāpēc tic, bet ticēja. un arī šodien tic. uhh, man ir daudz kas sakāms par Dievu un to, kāpēc es viņam neticu, nu nemaz. un man ir neizsakāms prieks, par to, ka mani bērnībā nespieda iet uz baznīcu, kristīgā ētika skolā man bija tikai 1 gadu, tās laikā mums lasīja stāstus no bērnu Bībeles, un mūsu vienīgais uzdevums bija attēlot stāstu zīmējumā. tik vien. nekad mūžā man reliģijas nav uzspiestas, par to es esmu pateicīga pasaulei. es nezinu, kā būs rīt, pēc gada, pēc 50 gadiem, viss, ko es zinu, ir tagadne. tagadnes emocijas, tagadnes pārliecības, tajā skaitā arī reliģiskās, tagadnes šaubas. atceries, kad kaut kad pagātnē tev bija pārbaudījumi? jebkādi - eksāmeni, kontroldarbi, nevēlamas tikšanās un telefonzvani, slimības, darāmo darbu kalni utt. tev likās, ka nekad netiksi ar tiem galā, tajā brīdī bija tāda neliela vai pat milzīga izmisuma sajūta. tad tev ieslēdzās iekšējais motoriņš, dzinējs, sauc to kā gribi, un tu visu paveici. labi vai slikti, tas šoreiz nav svarīgi. padomā, kādas emocijas pagātnes pārbaudījumi tev izraisa tagad? padarīta darba sajūtu? smaidu par to, cik muļķīgas lietas tevi tad spēja iedzīt izmisumā? jā, man tas pats. tagad mums liekas, ka esam savā gudrības, skaistuma un visa pārējā kulminācijā - pagātne liek smieties vai arī ar šausmām domāt kaut ko tādu: "jēziņ, cik es agrāk biju stulba/-s!" pēc 10 gadiem tev liksies, ka šajā brīdī, kas notiek tagad,  esi bijis/-usi sasodīti stulbs/-a un bērnišķīgs/-a. viss, par ko mēs esam pārliecināti, ir tagadne. un tā tam arī ir jābūt, dzīve ir pārāk īsa, lai atskatītos uz pagātnes kļūdām un mēģinātu tās labot. pa kuru laiku tad tu paspēsi kļūdīties tagadnē? nu tā, man ir laiks spiest pogu "PUBLICĒT", sakrāmēt glancētos žurnālus atpakaļ kaudzītē uz sekcijas, izmazgāt tējas krūzes un pievērsties Blaumanim. uz tikšanos. (: