Par slinkuma īsto seju.

Reiz dzīvoja meitene, kurai vienmēr gribējās, lai visiem ir labi. Viņa pastāvīgi uzmanīja to, lai sarunu biedriem nekļūst garlaicīgi, lai ciemiņiem netrūkst tējas/spilvenu/laipnu vārdu, lai pārdevējai un cilvēkiem aiz viņas rindā nav jāgaida pārāk ilgi uz viņas centieniem sameklēt precīzu sīknaudu (lai tai pašai pārdevējai nav jāpiepūlas, izdodot atlikumu), lai blakussēdētājiem vilcienā nav neērti, lai tiem, kas izsūta aptaujas, būtu vismaz viņas patiesais un izvērstais viedoklis, lai veciem cilvēkiem nav pašiem jāatver smagas veikala durvis, lai katrs noklīdušais kaķis un suns tiek pie smaida (diemžēl maksimālais, ko viņu labā var darīt) un lai visi viņas klātbūtnē jūtas ievērojami, īpaši un priecīgi. BET. Tā kā cilvēku viņas dzīvē uzradās arvien vairāk un vairāk, un vairāk, un iepriecināmo cilvēku loks sniedzās jau sen pāri ģimenes robežām, pamazām spēka un laika iepriecināt visus sāka pietrūkt. Tā nu sanāca, ka ģimenei un patiešām svarīgiem un īpašiem cilvēkiem labo vārdu un darbu sāka pietrūkt. Vēl ļaunāk - viņa sāka palikt nejauka un nereti ignorēja tuvāko lūgumus. "Sev pāri nepārlēksi," viņa domāja, "esmu nogurusi un viņiem tas jāsaprot." Bet viņi nesaprata un viss kļuva vēl sliktāk. Ar laiku šī lūgumu ignorēšana pārvērtās par protestu. "Kāpēc man tas jādara? Nedarīšu, lai iemācās saprast, ka tā dēļ pasaules gals nepienāks." Bet viņi neiemācījās saprast. Reizēm viņa, pienākuma apziņas vadīta, lūgumus uzklausīja un izpildīja, bet tajā vairs nebija vēlmes nevienu iepriecināt. "Izdarīšu un beidzot visi liks mani mierā," bija vienīgā motivācija.
Bet tā taču nedrīkst. Viņa patiesi centās iepriecināt īpašos un svarīgos, bet...visi jau bija aizmirsuši, ka tāda viņa reiz bija, un atkal centieni atdūrās pret nesapratni. Vienā dienā jau par svēto nekļūst. Bet viņa negribēja būt svētā, tikai atcerēties, kā tas ir - būt sirsnīgai un patiesi labsirdīgai pret visiem. Vai tiešām tas nav iespējams? Viņa atkal vēlējās attaisnot visu cerības un jo īpaši - savas. Galu galā, ne jau pārdevēja būs blakus un atbalstīs, kad dzīvē ies čābīgi, bet arī viņa ir pelnījusi smaidu un precīzu sīknaudu. Ne jau blakussēdētājs vilcienā aizdos naudu pusdienām, bet varbūt tieši viņa omu uzlabos ērts snaudiens mājupceļā?
Man jāiemācās prioritāri būt labai pret sevi, tad mīļajiem un tuvajiem, un tikai tad - svešiniekiem. Nez kāpēc viss pagaidām ir pilnīgi otrādi.

Expecting..and giving away?

Gadījās TV trāpīt tieši uz filmas "Expecting Mary" sākumu un tā taču ir gandrīz neiespējama gadīšanās - bezmērķīgi slēgājot TV kanālus turp-šurp, actually uztrāpīt uz jebkā sākumu. Tad nu skatījos un likās plus-mīnus skatāma filma, bet pēcgarša palika nu tāda...Nepatīkama.
Uzmanību, SPOILERIS! Stāsts ir par 16 gadus vecu meiteni stāvoklī, kas aizbēgusi no stingrās mātes un dodas pie tēva - rokzvaigznes. Diezgan sirreāls un bērnišķīgs sižets, ja tā padomā. Bet tālāk ir vēl... Apstākļu sakritības dēļ viņa nonāk pie vientuļas dejotājas pusmūžā treilerparkā ar tikpat vientuļām sievietēm, sivēnu un vēl visādām dīvainībām. Protams, ka tēvs dodas tūrē un meičai jāpaliek treilerparkā, jo viņai, nabadzītei, nekur citur nav, kur iet. Nu, tiešām, bezgala oriģināls (šoreiz sliktā ziņā) sižets. Bet nu tā doma visai skaidra - tava ģimene nav tikai bioloģiskā ģimene. Tie ir arī visi tie cilvēki, ko tu vēlies saukt par savu ģimeni, kas tevi atbalsta, mīl un saprot, pat ja jūs nesaista nekādas radniecības saites. Kāpēc, lai to saprastu, meičai vajadzēja palikt stāvoklī, nonākt treilerparkā un auklēt sivēnu, es nezinu. Netika atklāts arī tas, kāpēc viņa palika stāvoklī un kas ir tēvs, man tas lika aizdomāties par to, ka grūtniecība bija tikai uzmanības pievēršanas veids (kā līdzīgi viņa arī stāstīja treilerparka "mammai"). It kā viss būtu skaidrs, stāsta morāle uztverta, visi laimīgi un tā. Bet mani aizķēra un šokēja beigas. Pirmkārt, filmā ievērptie Ziemassvētki un Jēzus Kristus (meitenes vārds - Mērija, kas angliski tā pati Marija vien ir) dzimšana, tas viss likās tik nedabiski (kā vispār var likties dabiska aina, kurā dzemdības notiek labi ja minūti, nabassaites vispār nav kā tādas un tikko dzemdējusī meitene jau raušas sēdus - dzemdības, cik man zināms, tā nenotiek). Otrkārt, biedējoši  svētā mūzika un gaisma. Bet pats galvenais un absurdākais tajā visā man likās treilerparka "mammas" stāsts par to, kā šai 17 gados arī bijusi meita un viņa atdevusi to pārim, kam nevarēja būt bērnu..Viss jau, kā pienākas tādiem stāstiem, tu teiksi. Tātad Mērija droši vien savu bērniņu paturēja? Ha. Te tev nu bija. Tāpat atdeva pārim, kas pazaudēja pēdējo iespēju kļūt par vecākiem, un izskatījās, ka pēc atkalapvienošanās ar savu mammu par tādu bēbi vispār aizmirsa.
Tā ir viena no man neizprotamākajām lietām - kā var jebkad, jebkādā situācijā atdot prom savu bērniņu? Labi, es saprotu, ir reizes, kad meitenei/sievietei ir nepieciešams aborts, bet jau dzimušu, veselu (arī ne-veselu) bērniņu, ko tu esi turējusi rokās, auklējusi, barojusi... Es saprotu, tā ir tikai filma, bet vai tad tā nenotiek arī dzīvē? Par sevi agrāk domāju, ka nekad negribēšu bērnus, ka man gluži vienkārši neatliks viņiem laika, tad labāk vispār ni-ni. Bet nu jau tādu domu esmu atmetusi, pat esmu prātojusi, ka liela bēda nebūtu, ja paliktu stāvoklī kaut vai tagad (bet tomēr, tfu, tfu, tfu). Nu, laikam jau par agru vēl, bērns - tas nav tikai zīdainītis, kas jābaro, jāliek gulēt, jāaijā un jāved pastaigāties. Tas ir cilvēks, kam jāmāca, kas ir pareizi, kas ir labi, kā drīkst un kā nedrīkst, jāatbild uz jāutājumiem "Kā?" un "Kāpēc?" Saprotu, ka es tam nebūšu gatava vēl ilgi, jo pati nezinu daudz par labo un slikto, pareizo un nepareizo. Pagaidām vados pēc savas saprašanas, saviem dzīves principiem, bet bērna audzināšanā jāapzinās arī tas, ka ir otrs cilvēks, kas arī to bērniņu sauc par savu, kura viedoklis un dzīves nostāja ir tikpat svarīga, un tas jāņem vērā, mācot mazajam to labo un slikto.
Man liekas, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc man kādu laiku vēl nebūs bērnu. Ar autiņiem un brēkšanu es domāju, ka tiktu galā (tā noteikti saka visas, kam vēl nav bērnu).
Bet, turpinot to filmas tēmu, kas mani aizskāra, tā nevērība, ar kādu jaunā "māmiņa" izturējās pret bērnu, jau viņam vēderā esot, tad atkal prieks un laimes asaras, bet pēc bērniņa piedzimšanas tā laime nokļuva pie citiem cilvēkiem. Kā? Kāpēc? Es ar tādu wtf sejas izteiksmi arī līdz titriem arī nosēdēju. Nu, es nezinu, man tas tik nejēdzīgi likās, komplektā ar salkano tekstiņu a la "mamma mani nemīl, tāpēc es nezinu, kā ir būt mātei un nemācēšu mīlēt pareizi savu bērnu". Da labi. Viss. Es eju gulēt. ((:

the best way of taming - LOVE

Arī es reiz nonācu pie "Mazā prinča". Arī es reiz glīti (cik nu es to spēju) pārrakstīju skaistos citātus līniju kladē. Arī es reiz ar siltu mīļumu apstājos tieši pie šī viena citāta, kas tik ļoti aizķērās. Es zinu to sajūtu. Un atceros to laiku.

"Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē... (..) Ja tu mani pieradināsi, mana dzīve būs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķiras no visiem citiem. (..) Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām. (..) Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!" "Kas tagad jādara?" "Jābūt ļoti pacietīgam. (..) Vispirms tu apsēdīsies zālē - tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk..."

Bija laiks, kad mēs viens otru nepazinām. Bija arī tāds, kad tik tikko iepazinām. Un tad nebija nozīmes. Bet tu mani pieradināji, es tevi iemīlēju, un, visticamāk, precīzi tas pats ar tevi. Es mainījos, kad tiku pieradināta. Es kļuvu par tavu draugu, vairāk kā draugu.

"Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud." 

 Bet es raudāšu, cik vien būs vajadzīgs, jo atpakaļceļa jau sen vairs nav. Saproti? Tev atliek tikai atcerēties:

"Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis."

Ceru, ka tu sapratīsi.

forever screwed

Tev dvēsele saplēsta lupatās,
Tev sirdī ne kripatas zelta.
Tās rokas tu neslēp nu kabatās,
Ar tām tava mūžība celta.

Tur tālu vēl cerība maza un blāva,
Pat zvaigznes mirdz spožāki - spožāk par to.
Ko mīli, ko nīsti, visu uz pusēm rāva
Sirds, paraujot līdzi visu...un neko.

Ne velti tev mati melni kā nakts,
Ne velti tev acis kā ledus.
Tik melns ir ikkatrs tavs dvēseles kakts,
Ķer nožēlas mirkļus vēl retus.

Ir dzīve kā dzejolis - sākas un beidzas,
Ik rindiņā sāpes, ik atskaņā asara.
Un panti cits citu vēl nomainīt steidzas,
Kā steidzas ik nākamā saulrietu vasara.

Tu lasi vēl sirdsmiera drupatas
No sirds pilnas - neizsmeltas.
Bet dvēsele saplēsta lupatās
Un sirdī... ne kripatas zelta.

Divi cilvēki uz ielas reti kad spēj vienkārši tāpat sākt runāt. Pirms tam viņiem jābūt vai nu pazīstamiem, vai nu kaut kas vienam par otru jāzina. Pat, lai pajautātu laiku, jāzina, vai cilvēkam ir pulkstenis. Divi cilvēki var sākt sarunāties, ja viņi ir vienā pasākumā - tā ir ballīte, koncerts utml. Viņi var sākt sarunu autobusā. Bet vienmēr kaut kas ir jāzina. Autobusā - jāzina, ka otrs arī brauc autobusā, lai varētu runāt par apstākļiem autobusā (cik sakarīgs teikums). Ballītē - jāzina, ka otrs arī ir šajā ballītē (nē, tas ir viņa astrālais ķermenis, hm). Visas šīs muļķības man ienāca prātā tāpēc, ka divi cilvēki, paziņas vai svešinieki, nesāks runāt, ja neko nezinās viens par otru, t.i., ja nebūs nekā kopīga. Es ar savu radinieci agrāk gāju kopā bērnu dārzā, skolā, tikāmies ģimenes svētkos, bet tagad - es nezinu, vai mēs runātu. Ja runātu, tad par ģimenes lietām. Vai to, kā nu kurai iet. Bet tas tāpēc, jo mēs esam radinieces. Svešiniekiem neinteresē, kā kuram iet kopš 2004. gada. Svešinieki runā par to, kas konkrētajā brīdī notiek apkārt. Ballītē runā par ballītes vietu, cilvēkiem, kopīgajiem paziņām. Skolā runā par skolu, skolotājiem, skolasbiedriem. Pie ārsta rindā runā par savām kaitēm un bērniem (jo ārstiem taču ir vistiešākais sakars ar bērniem?). Protams, var jau būt, ka svešinieki var uz ielas sākt diskusiju par čiekuriem, narkotikām vai ziemeļblāzmu, bet tad, pirms uzrunāt svešinieku, jāzina, vai tas atbildēs. Zināt to laikam nevar, tikai nojaust. Un tā kā mēs esam pārstājuši ticēt savām nojausmām, tad neuzrunājam svešiniekus, ja vien mums tas nav vajadzīgs. Bet es labprāt parunātu par čiekuriem un ziemeļblāzmu, un nerauktu pieri (gadījumā, ja runātājs būtu iedzēris ko stiprāku par kvasu, rauktu gan), un nepavirzītos uz austrumiem prom no runātāja. Bet varbūt es tikai tā domāju. Jo sabiedrībā jau mēs parasti rīkojamies citādāk, nekā esam izdomājuši savā galvā. Kaut kā tā notiek. Zemenes ar pienu. Jasmīns. Aborigēni. Mjau.
Bet, ziniet, internets ir pie visa vainīgs. Bet es mīlu internetu. Tā jau ir, vienmēr visskarbāk mēs nosodām tos, ko mīlam. Es tevi mīlu, pasaule. (: