the best way of taming - LOVE

Arī es reiz nonācu pie "Mazā prinča". Arī es reiz glīti (cik nu es to spēju) pārrakstīju skaistos citātus līniju kladē. Arī es reiz ar siltu mīļumu apstājos tieši pie šī viena citāta, kas tik ļoti aizķērās. Es zinu to sajūtu. Un atceros to laiku.

"Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē... (..) Ja tu mani pieradināsi, mana dzīve būs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķiras no visiem citiem. (..) Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām. (..) Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!" "Kas tagad jādara?" "Jābūt ļoti pacietīgam. (..) Vispirms tu apsēdīsies zālē - tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk..."

Bija laiks, kad mēs viens otru nepazinām. Bija arī tāds, kad tik tikko iepazinām. Un tad nebija nozīmes. Bet tu mani pieradināji, es tevi iemīlēju, un, visticamāk, precīzi tas pats ar tevi. Es mainījos, kad tiku pieradināta. Es kļuvu par tavu draugu, vairāk kā draugu.

"Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud." 

 Bet es raudāšu, cik vien būs vajadzīgs, jo atpakaļceļa jau sen vairs nav. Saproti? Tev atliek tikai atcerēties:

"Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis."

Ceru, ka tu sapratīsi.

forever screwed

Tev dvēsele saplēsta lupatās,
Tev sirdī ne kripatas zelta.
Tās rokas tu neslēp nu kabatās,
Ar tām tava mūžība celta.

Tur tālu vēl cerība maza un blāva,
Pat zvaigznes mirdz spožāki - spožāk par to.
Ko mīli, ko nīsti, visu uz pusēm rāva
Sirds, paraujot līdzi visu...un neko.

Ne velti tev mati melni kā nakts,
Ne velti tev acis kā ledus.
Tik melns ir ikkatrs tavs dvēseles kakts,
Ķer nožēlas mirkļus vēl retus.

Ir dzīve kā dzejolis - sākas un beidzas,
Ik rindiņā sāpes, ik atskaņā asara.
Un panti cits citu vēl nomainīt steidzas,
Kā steidzas ik nākamā saulrietu vasara.

Tu lasi vēl sirdsmiera drupatas
No sirds pilnas - neizsmeltas.
Bet dvēsele saplēsta lupatās
Un sirdī... ne kripatas zelta.

Divi cilvēki uz ielas reti kad spēj vienkārši tāpat sākt runāt. Pirms tam viņiem jābūt vai nu pazīstamiem, vai nu kaut kas vienam par otru jāzina. Pat, lai pajautātu laiku, jāzina, vai cilvēkam ir pulkstenis. Divi cilvēki var sākt sarunāties, ja viņi ir vienā pasākumā - tā ir ballīte, koncerts utml. Viņi var sākt sarunu autobusā. Bet vienmēr kaut kas ir jāzina. Autobusā - jāzina, ka otrs arī brauc autobusā, lai varētu runāt par apstākļiem autobusā (cik sakarīgs teikums). Ballītē - jāzina, ka otrs arī ir šajā ballītē (nē, tas ir viņa astrālais ķermenis, hm). Visas šīs muļķības man ienāca prātā tāpēc, ka divi cilvēki, paziņas vai svešinieki, nesāks runāt, ja neko nezinās viens par otru, t.i., ja nebūs nekā kopīga. Es ar savu radinieci agrāk gāju kopā bērnu dārzā, skolā, tikāmies ģimenes svētkos, bet tagad - es nezinu, vai mēs runātu. Ja runātu, tad par ģimenes lietām. Vai to, kā nu kurai iet. Bet tas tāpēc, jo mēs esam radinieces. Svešiniekiem neinteresē, kā kuram iet kopš 2004. gada. Svešinieki runā par to, kas konkrētajā brīdī notiek apkārt. Ballītē runā par ballītes vietu, cilvēkiem, kopīgajiem paziņām. Skolā runā par skolu, skolotājiem, skolasbiedriem. Pie ārsta rindā runā par savām kaitēm un bērniem (jo ārstiem taču ir vistiešākais sakars ar bērniem?). Protams, var jau būt, ka svešinieki var uz ielas sākt diskusiju par čiekuriem, narkotikām vai ziemeļblāzmu, bet tad, pirms uzrunāt svešinieku, jāzina, vai tas atbildēs. Zināt to laikam nevar, tikai nojaust. Un tā kā mēs esam pārstājuši ticēt savām nojausmām, tad neuzrunājam svešiniekus, ja vien mums tas nav vajadzīgs. Bet es labprāt parunātu par čiekuriem un ziemeļblāzmu, un nerauktu pieri (gadījumā, ja runātājs būtu iedzēris ko stiprāku par kvasu, rauktu gan), un nepavirzītos uz austrumiem prom no runātāja. Bet varbūt es tikai tā domāju. Jo sabiedrībā jau mēs parasti rīkojamies citādāk, nekā esam izdomājuši savā galvā. Kaut kā tā notiek. Zemenes ar pienu. Jasmīns. Aborigēni. Mjau.
Bet, ziniet, internets ir pie visa vainīgs. Bet es mīlu internetu. Tā jau ir, vienmēr visskarbāk mēs nosodām tos, ko mīlam. Es tevi mīlu, pasaule. (:

Vilks.

Šoreiz ne mans, bet Vizmas Belševicas dzejolis, ko es šodien dzirdēju ļoti talantīgas meitenes izpildījumā, skudriņas vien skrēja pāri kauliem. Tagad ierindojas mīļāko dzejoļu kaudzītē.

Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro,
Un saglabā mežoņa muguru stīvu.
Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara,
Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu.

Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot
Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas.
Viņš neklausās saimnieka glaudīgos vārdos.
Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu.

Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās,
Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku.
Un nenāc ar bļodu – uz mežu vilks ausās,
Un nesniedzies paglāstīt – pirkstus var nokost.

Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies,
Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod.
Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens.
Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro.

5.01.2012. (sapnis)

Sofija ar grūtībām atvēra acis un tūlīt pat aizvēra. Vakar...Kas bija vakar? Bārs, kokteiļi, daudz kokteiļu, karaoke, dejas uz galdiem...vīrietis. Vīrietis? Ignorējot galvassāpes, Sofija piecēlās gultā sēdus. Pagaidiet... Gultā? Neizpratnē viņa skatījās apkārt, vienlaicīgi apsienot sārto segas pārvalku ap savu kailo augumu. Uz brīdi likās, ka tas ir sapnis. Ļauns sapnis, no kura drīz pamodīsies. Bet nē, viss bija īsts, gan čīkstošā atsperu gulta ar sārto gultas veļu, gan istaba, kas gan istabai līdzinājās ļoti attāli. Tā izskatījās kā nesen uzbūvēta piebūve, nepabeigta, bez mazākajām remonta pazīmēm, pie tam ne pārāk labā kārtībā. Sofijas galvā ienāca divas domas - viņa ir nolaupīta vai arī vakar pati labprātīgi devās vīrietim līdzi uz šo midzeni. Pašu istabas īpašnieku nekur nevarēja manīt, tikai kaut kur no lejasstāva varēja saklausīt dzirkstošu sievietes vokālu. Kas tas par vīrieti? Aveņsārta gultas veļa, sievišķīga mūzika. Kas tālāk? Sofija mierināja sevi ar domu, ka vienkārši ir pārāk aizspriedumaina, un piegāja pie loga. Skats uz ārpusi nebija diez ko labāks par iekšpusi - noplukusi suņu būda, veļas žāvējamās virves pāri puspagalmam, izmētātas bērnu rotaļlietas, šur tur pa nokaltušam ogu krūmam. "Khm..Sofij?" Pēkšņi atskanējusī balss izbiedēja Sofiju. Viņa neatcerējās neko par šo vīrieti - ne to, kā viņš izskatījās, ne to, kā runāja, kā dejoja, kāds bija gultā... Lēnām, ar mežonīgā ātrumā pukstošu sirdi viņa pagriezās un atviegloti nopūtās. Tās siltās, mīļās acis, trīs dienu bārdiņa, nekārtīgie mati... Tagad Sofija atcerējās. "Mh..labrīt." "Labrīt, kā jūties?" "Ir bijis labāk, pēc citām pasēdēšanām bārā vismaz esmu no rīta pamodusies savās mājās." Vīrietis iesmējās un, viņam smejoties, vaigos parādījās manāmas bedrītes, kas lika Sofijai atplaukt smaidā. "No otras puses, dzīvojam taču vienreiz.. Vai ne?" "Tieši tā! Brokastis ēdīsi?" "Mm, nu ja tu piedāvā..." Piemiegusi vīrietim ar aci, Sofija devās uz krēsla pusi, ko pirmīt nebija pamanījusi milzīgās drēbju kaudzes dēļ. Uzvilkusi kaut ko, kas varētu būt vīrieša krekls, viņa apsēdās uz palodzes un, iegrimusi savās domās, nemaz nepamanīja, kā vīrietis stumj uz viņas pusi galdiņu uz riteņiem, uz kura haotiski bija salikti grauzdiņi, ievārījuma burka, divas ne pārāk tīras kafijas tases ar kūpošu kafiju tajās un cukurtrauks. Jā, izskatījās, ka nekāds kārtīgais šis vīrietis nav. Bet nav jau tā, ka būs ar viņu jādzīvo, vienu rītu jau var paciest... Pateicīgi smaidot, Sofija uzsmērēja ievārījumu uz grauzdiņa un iekodās tajā. It kā vienkārši un nepārdomāti, bet tik sasodīti garšīgi... Sofija nolaizīja drupačas no lūpām un iedzēra malku kafijas. Šķīstošā... Ne pārāk dārga. Atkal tie aizspriedumi. Vai nav vienalga? Tāpat pēc dažām stundām šis viss būs tikai atmiņas, pagātne, kam nav lemts atkārtoties. Sofijas domu pavediens pārtrūka brīdī, kad sastapās viņas un vīrieša skatiens. Likās, it kā viņa acis burtiski izstaro siltumu, tas skatiens bija izaicinošs, bet tajā pašā laikā mīļš un sirsnīgs. Sofija sajuta pāri visam ķermenim noskrienam mazas, neredzamas skudriņas, kuras viņa nebija piedzīvojusi jau diezgan sen. Ja vien šis vīrietis būtu kaut nedaudz viņai piemērots.. Ja vien viņam būtu kaut kādas manieres, savs dzīvoklis, nevis īrēta, nepabeigta istabiņa, ja vien viņš būtu kaut nedaudz kārtīgāks un vīrišķīgāks... Visu mūžu Sofija gaidīja īsto vīrieti, to, uz kuru paļauties un kuram uzticēties, kas parūpētos par viņas mūžīgajām finansiālajām problēmām, kas perfekti gatavotu un mācētu arī bez sievietes uzturēt savu mājokli kārtībā. Šķiet, ka šajā vīrietī nebija nekā tamlīdzīga, viņš bija pilnīgs pretstats Sofijas ideālajam vīrietim. Bet kaut kas viņā vilināja..valdzināja. Skatiens vienam otra acīs ieilga un Sofija pamanīja, ka vīrietis viegli un lēnām liecas uz viņas pusi, acīmredzot gribēdams viņu noskūpstīt. Nē, tikai ne to! "Paldies! Ļoti garšīgi. Es labprāt paliktu vēl, bet..." "Tad paliec," vīrietis, nedaudz samulsis par nenotikušo skūpstu, cerīgi ieminējās. "Es nevaru." "Kāpēc?" "Man jāiet..." "Šodien ir svētdiena, tātad uz darbu nav jāiet, jo es zinu, ka tu strādā bankā, banka svētdienās ir ciet, tā, kas vēl?" "Piedod, bet man tiešām jāiet..." "Tiešām, tiešām?" Viņš ieskatījās Sofijai acīs ar tik lūdzošu, tik izmisīgu skatienu - viņa nespēja turēties pretī. "Nu labi, varbūt nedaudz." Acumirklī vīrieša sejā atplauka smaids, viņš saķēra Sofiju aiz vidukļa un sāka griezt pa istabu. "Nolaid mani zemē, ko tu dari?!" "Piedod, man vienkārši ir prieks, ka tu paliec." Sofijai tāds godīgums bija kas jauns, visi viņas iepriekšējie vīrieši parasti bija vēsi un emocijas neizrādīja, bet šis likās tik emocionāls un atklāts, ka neliela intereses liesmiņa tomēr viņā iedegās. "Man arī prieks," viņa izdzirdēja sevi sakām un neticēja savām ausīm. Tiešām viņa to bija pateikusi skaļi? "Ir tikai viena lieta, ko es gribētu uzzināt,ja vien tas nav šausmīgs noslēpums - kāpēc tu neskūpsties? Es mēģināju tevi noskūpstīt vakar vakarā, arī tad, kad mēs...nu, tu saprati," viņš nervozi iesmējās, "un arī tagad. Tu izvairies no skūpstīšanās. Kāpēc?" Sofija mulsi kodīja apakšlūpu un centās ātrumā izdomāt, ko lai atbild. Pārliecinoši meli nenāca prātā, tāpēc viņa izlēma stāstīt visu, kā ir. "Saproti, es nekad neesmu skūpstījusies..." "Nopietni?" Viņa sejā parādījās neticība. "Pagaidi, nepārtrauc." "Piedod, turpini, lūdzu." "Es nekad neesmu skūpstījusies, jo negribu to darīt ar jebkādu vīrieti, es skūpstīšos tikai ar īsto. Sekss ir sekss, tas var būt un var arī nebūt, tā ir tikai miesa, vai ne?" "Es tev nepiekrītu. Sekss ir kas vairāk, tā ir uzticēšanās un sevis atdošana otram - tu esi pilnīgi kails, neaizsargāts un tavas smadzenes kontrolē hormoni. Tu esi pilnībā otra cilvēka varā." "Jā, bet padomā kaut vai par vakardienu... Mēs abi bijām piedzērušies un neko daudz nedomājām, es neesmu pārliecināta, vai bija kāda uzticēšanās vai atdošanās. Bija tikai sekss - tikai tie tevis pieminētie hormoni." "Varbūt tev tā bija," viņš novērsās un skumji nopūtās. "Ko?" "Neko, stāsti tālāk." "Nav jau vairs ko stāstīt. Kā jau teicu, sekss ir sekss, bet skūpsti ir jūtas, savā ziņā dvēseles atkailināšana, atdošana otram." "Un tu nekad neesi jutusi ne pret vienu tik daudz, lai varētu ar viņu skūpstīties?" "Nekad." "Oho." "Es atbildēju uz tavu jautājumu?" "Jā, laikam." Brīdi istabā valdīja klusums, tikai no lejasstāva vēl joprojām skanēja mūzika. "Sofij?" "M?" "Arī pret mani tu neko nejūti? Pavisam neko?" Tik tiešu jautājumu Sofija nebija gaidījusi un arī nezināja, ko atbildēt pati sev, kur nu vēl vīrietim. "Es...nezinu." "Skaidrs..." "Nē, nepārproti, es tiešām nezinu, man likās, ka nē, ka tu neesi man piemērots, ka tas ir tikai vienas nakts sakars... Ak, kungs, kāpēc es tev to visu stāstu..." "Tāpēc, ka tev tomēr ir kaut kādas jūtas pret mani?" "Es nezinu..." Sofija pierāva ceļus pie zoda, apķēra tos ar rokām un skatījās vīrietim acīs, cerēdama atrast atbildi tajās. Viņa pati nesaprata, kāpēc ar šo vīrieti ir tik atklāta, kāpēc jūtas tik apmulsusi. "Mēs to pavisam vienkārši varam noskaidrot." Viņa balss kārtējo reizi izrāva Sofiju no pārdomām. "Ko? Kā?" Viņa nepaspēja attapties, kad vīrieša lūpas pietuvojās viņas lūpām un, pats pārsteidzošākais, viņa neatrāvās, bet tuvināja savas viņa lūpām, līdz tās saskārās. Sofija jutās kā ierauta melnajā caurumā, likās, it kā viņai cauri iztriektos milzīgs elektriskais lādiņš. Viņa nekontrolēja savu ķermeni - rokas automātiski ievijās vīrieša matos, lūpas kustējās harmoniski viņa lūpām. Kad viņi beidzot atrāvās viens no otra, vīrietis tikai smaidot skatījās uz Sofiju, kamēr viņa aptvēra, kas tikko noticis. "Tu... Tu..mani..." "Jā, es tevi noskūpstīju. Un tev patika. Atzīsti, tev patika!" "Nu..laikam. Jā. Bet tas nenozīmē, ka... Vai tomēr?" "Ka tev pret mani ir jūtas? Nezinu, un man pagaidām pietiek ar šo skūpstu, es vismaz zinu, ka būs vēl. Būs taču?" Sofija, kas vēl joprojām nebija līdz galam attapusies, tikai viegli pamāja ar galvu. "Nu re. Tas ir viss, ko man vajag zināt." Vīrietis pievilka Sofiju sev klāt, apskāva viņas plecus un viegli noskūpstīja pieri. "Varbūt neesmu tik slikts, kā tev liekas, ko?" "Esi. Tu esi ne tikai nevīžīgs, bet arī pārāk pašpārliecināts, pašapmierināts egoists!" Pirms vīrietis paspēja ko bilst, Sofija noskūpstīja viņu vēlreiz. Jā, elektriskais lādiņš nekur nebija pazudis. Sofija pieglaudās vīrietim pie krūtīm un pasmaidīja. Varbūt tas, ko mēs gribam, patiesībā nav tas, ko mums vajag...