Parasti rakstu stāstus par citiem, tagad uzrakstīšu par sevi.
Pašlaik man ir 15 gadi, reiz man bija 4, 8, 12... Man ir savi sapņi, reiz bija citi.. Bet nu par tagadni, jo tas taču ir svarīgākais - dzīvot šim mirklim, izbaudīt to. Pašlaik sapņoju par mieru visā pasaulē. Banāli? I don`t think so. Jo tas ir lielākais sapnis visu cilvēku dzīvē. Vēl sapņoju, lai nevienam nekā netrūktu. Lai bērniem būtu vecāki, vecākiem - bērni, dzīvniekiem mājas, protams, arī cilvēkiem, mājas, ēdienu. Visai pasaulei - mieru un harmoniju. Cilvēkiem - veselību un mīlestību, katram savu otro pusīti, tikpat traku un enerģisku vai klusu un mierīgu, kā viņš pats. Zinu, ka ir cilvēki, kam tas viss nešķiet svarīgi un viņi priekšroku dod materiālajām vērtībām. Tādus cilvēkus nesaprotu un nevēlos pazīt. Pati cenšos palīdzēt, kam tas vajadzīgs, cenšos būt vajadzīga, cenšos būt labs cilvēks. Mācos nebūt egoiste, slinka. Ticu, ka reiz arī es būšu atalgota, bet nedaru to visu tikai tā dēļ. Skatos dažādas filmas, no tām mācos, iespaidojos, sapņoju, kaut ar mani tā notiktu, izvērtēju, ko es darītu, ja būtu filmu varoņu vietā. Man patīk iztēloties, patīk sapņot, es mīlu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko. Es dievinu laimīgas beigas un ceru, ka tādas būs arī man. Man garšo kakao ar kanēli, piparkūkas, mandarīni, siera pica, ābolu pīrāgi, šokolāde, daudz šokolādes...Vienmēr esmu bijusi tāda, kāda esmu. Atzīstu, ka reiz centos būt populāra un nodevu sevi. That was foolish. Tagad esmu sapratusi, ka es tāda esmu vienīgā un ir tik stulbi censties būt citai. Ir stulbi mēģināt līdzināties kādam citam tikai tāpēc, ka viņš ir populārāks, skaistāks vai bagātāks. No, no, I`m staying myself. Reizēm liekas, ka esmu iedomīga, bet, tici man, tā patiesībā nav. Man ir daudz kompleksu un patiesībā būtu ļoti gari jāstāsta, lai aprakstītu visu, kas man sevī nepatīk. Kad līst lietus, jūtos vientuļa un nelaimīga. Bet tas nav slikti, nē, tas ir normāli. Apkārt ir tik daudz iemīlējušos pārīšu, ka, gribot negribot sāc justies ne īpaši patīkami. Umm, ko nu par to. Es jau esmu pie tā pieradusi un cenšos dzīvot tā, it kā man tas nekad nebūs vajadzīgs. Izdodas taču. Zinu, ka neesmu žurnālu un pat ne katalogu modele, neesmu sportiska un tradicionāla. Nu, tāda, ar pareiziem sejas vaibstiem un proporcionālu figūru. Bet kas par to? Kāda esmu, tāda esmu. Take it or not. Neiešu jau sevi šaustīt. Man nav naudas, lai palīdzētu citiem, es pat sev nevaru sagādāt to, ko man ļoti, ļoti gribētos. Nevaru saviem mīļajiem nopirkt dāvanas, ko viņi ir pelnījuši. Bet laikam jau viņi mani mīl arī bez tā. Cenšos. Būt laba māsa, meita, mazmeita, draudzene. Vienkārši labs cilvēks. Reizēm sanāk, reizēm nē. Kā jau mums visiem. Zinu, ka esmu vainojama pie daudz kā. Ceru, ka viņi man piedos, jo pati sev nekad nepiedošu visu to, ko esmu nodarījusi citiem. Piedodiet. Ceru, ka kādam esmu vajadzīga. Ceru, ka kāds mani novērtē. Jo nekas vairāk man nav vajadzīgs. Tikai gribu, lai kāds par mani domā. Nezinu, kas tas varētu būt. Pat nevaru iedomāties, ka kāds varētu mani mīlēt. Nu tā, pa īstam. Vēl nevaru noticēt. Un saka, ka, ja var noticēt, tad tas noteikti ir iespējams un var piepildīties. Tātad, ja es nevaru noticēt, vēl neesmu gatava attiecībām un tādām nav lemts pagaidām būt manā dzīvē. Oh, whatever. Es reti par to skumstu, praktiski nekad. Es turpinu priecāties par dzīvi, sniegu, kas ārā snieg, Ziemassvētkiem, kas nu jau jāgaida pēc gada. Turpinu plānot dzīvi uz priekšu, gatavoties eksāmeniem, mūzikas skolas beigšanai, sapņot par mieru visā pasaulē, skatīties filmas, lasīt grāmatas, rakstīt blogos, anonīmi čatot un vilties, kad man atsaka, tikko ierauga manu bildi. Ehh, ko nu tur daudz. Man patīk runāt un rakstīt viskko labu. Negribu domāt par sliktām lietām. Turklāt, esmu dzirdējusi, ka rakstnieki nonāk ellē un tur viņiem liek izdzīvot visu, ko tie likuši izdzīvot saviem stāstu varoņiem. Neesmu māņticīga. Nē. Bet kaut kā negribas likt ciest cilvēkiem, kaut vai tikai stāstos. Gribu pasaulē nest kaut ko pozitīvu no sevis. Reizēm liekas, ka dzirdu visādas dīvainas skaņas. Varbūt tas padara mani par traku, vājprātīgu. Bet lai nu tā būtu. Es tikai gribu nodzīvot šo dzīvi un nest kaut ko labu citiem. Bet nepadomājiet, ka esmu tik laba, nē. Es arī esmu nedaudz skaudīga. Es daudz ēdu. Par laimi, nekļūstu resna, bet ēst man tiešām patīk, gatavot ne īpaši. Nē, nedaudz patīk. Es dievinu cept piparkūkas. ...M.m.m..Man iepatikās cept pīrāgus. Man vairs tik ļoti nepatīk staigāt pa veikaliem. Bet sapņot par skaistām lietām neesmu beigusi. Pat ja man neinteresē ekonomika un sapņoju kļūt bagāta godīgā un interesantā veidā. Sapņoju par skaistu dzīvi. Sapņoju par ceļošanu pa visu pasauli, dzīvošanu greznās mājās, stilīgām drēbēm, dārgām mašīnām... Bet apzinos, ka, lai dabūtu vismaz kaut ko attālu tam, man būs smagi jāstrādā. Un es nenīdēšu, ka citiem iet labāk, jo katrs taču ir savādāks un katram ir savs liktenis. Katrs dzīvo, kā māk un pats apzinās savas iespējas. Vispār, es esmu lepna. Man riebjas lūgt naudu citiem, kaut tie ir mani radi. Man nepatīk vispār kaut ko lūgt, esmu pieradusi visu darīt pati. Tā lūk. Tā tā, ja apvieno kopā visu, ko esmu te samurgojusi, varētu teikt, ka esmu pavisam crazy cilvēks. Crazy tādā nozīmē, ka atšķirīga. Ne tāda, kā visi. Ceru, ka izlasīji. Lai gan...Kāpēc lai tu to darītu? Whatever, I love being me. XOXO.
