labrīt.

es jūtos ik laimīga, manā dzīvē ir arvien vairāk superīgu mirkļu, tas, protams, pateicoties pavasarim. bet, jā, es pati arī esmu mainījusies. es saprotu, ka esmu klausījusi citu padomiem, lasījusi gudras grāmatas un beigusi čīkstēt par lietām, ko nevaru izmainīt, tāpat - sākusi mainīt uz labo pusi to, ko varu. tātad - pēc šādām pārmaiņām nevar būt slikti, ir jābūt superlabi, tā, kā ir tagad man. aizdomājos par cilvēkiem. šorīt, kad gāju uz skolu, veca sieviete man prasīja, vai es neesmu redzējusi rudu kaķi ar baltu purniņu. `Ak jel,` es tad padomāju, `tādu kaķu taču ir simtiem!` bet es viņai tikai pieklājīgi atbildēju, ka, ja ieraudzīšu, noteikti došu ziņu. protams, ka tā nebūs, jo to sieviņu redzēju pirmo reizi mūžā un nezinu, kur viņa dzīvo. bet man tajā mirklī likās svarīgi dot viņai cerību. iešāvās prātā doma, ka šis kaķis varbūt ir vienīgais, kas viņai palicis. cik skumji gan ir būt pasaulē vienam! nē, nevis bez otrās pusītes, bez tās/tā var dzīvot superīgi, bet gan pavisam vienam - bez ģimenes, draugiem. es nevarētu. es nebūtu tik stipra, lai katru dienu celtos un apzinātos, ka neviens man nepateiks `labrīt`, ka neviens nepiezvanīs, neiečivinās skaipā, nepaprasīs, kā man iet. ka neviens, itin neviens visas dienas garumā neliks man smaidīt. un man šīs vecās sieviņas palika tik žēl, ka es visu pēcpusdienu klaiņoju pa pilsētu, meklēdama rudu kaķi ar baltu purniņu. kā jau teicu, tādu bija simtiem, bet man nez kāpēc visu laiku likās, ka tie nav īstie. īsto kaķi es pazītu. vai varbūt - šis kaķis bija ļoti vecs un zināja, ka tam drīz jāmirst, bet, tāpat, kā es, gribēja dot večiņai vēl nedaudz cerības, aizgāja, lai viņa domā, ka tas vēl ir dzīvs. turpmāk es katru rītu sveicinu tantiņas, kas iznākušas uz rīta pastaigu. kamēr es sūdzos, ka mamma atkal aizkavējusies darbā un nav, kas mani aizved uz pilsētu, ka draudzenes nezvana, kad esmu slima, citiem nav neviena, kas viņus kaut kur aizvestu, kas viņiem piezvanītu. tas ir tik skumji, tas ir neizsakāmi skumji. es negribētu, ka tā ir ar mani, esmu sākusi novērtēt savus draugus, ģimeni un pārējos, kas ir tik labi pret mani. paldies jums. bez jums es nebūtu nekas. un šis stāsts par večiņu nav izdomāts, tas vienkārši bija sen, lai gan es teic `vakar`, jeb `šorīt`, neatceros, ko es tur teicu. bet tas bija sen, kaķi večiņa tā arī neatrada. tomēr viņa vēl dzīvo, paldies Dievam. man liekas, ka kaimiņiene viņai uzdāvināja takša kucēnu.  eh. es pārāk viegli pieķeros cilvēkiem, pat tiem, ko nepazīstu. ilgas pēc vasaras apsēdušas arī mani, tas tomēr ir nedaudz pārsteidzīgi, jo ir taču tik skaists pavasaris, par ko priecāties. nevaru sagaidīt ķiršu ziedus un pieneņpūkas. arlabunakti.