pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Vilks.

Šoreiz ne mans, bet Vizmas Belševicas dzejolis, ko es šodien dzirdēju ļoti talantīgas meitenes izpildījumā, skudriņas vien skrēja pāri kauliem. Tagad ierindojas mīļāko dzejoļu kaudzītē.

Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro,
Un saglabā mežoņa muguru stīvu.
Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara,
Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu.
Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot
Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas.
Viņš neklausās saimnieka glaudīgos vārdos.
Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu.
Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās,
Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku.
Un nenāc ar bļodu – uz mežu vilks ausās,
Un nesniedzies paglāstīt – pirkstus var nokost.
Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies,
Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod.
Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens.
Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru