Tev dvēsele saplēsta lupatās,
Tev sirdī ne kripatas zelta.
Tās rokas tu neslēp nu kabatās,
Ar tām tava mūžība celta.
Tur tālu vēl cerība maza un blāva,
Pat zvaigznes mirdz spožāki - spožāk par to.
Ko mīli, ko nīsti, visu uz pusēm rāva
Sirds, paraujot līdzi visu...un neko.
Ne velti tev mati melni kā nakts,
Ne velti tev acis kā ledus.
Tik melns ir ikkatrs tavs dvēseles kakts,
Ķer nožēlas mirkļus vēl retus.
Ir dzīve kā dzejolis - sākas un beidzas,
Ik rindiņā sāpes, ik atskaņā asara.
Un panti cits citu vēl nomainīt steidzas,
Kā steidzas ik nākamā saulrietu vasara.
Tu lasi vēl sirdsmiera drupatas
No sirds pilnas - neizsmeltas.
Bet dvēsele saplēsta lupatās
Un sirdī... ne kripatas zelta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru