"Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē... (..) Ja tu mani pieradināsi, mana dzīve būs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķiras no visiem citiem. (..) Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām. (..) Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!" "Kas tagad jādara?" "Jābūt ļoti pacietīgam. (..) Vispirms tu apsēdīsies zālē - tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk..."Bija laiks, kad mēs viens otru nepazinām. Bija arī tāds, kad tik tikko iepazinām. Un tad nebija nozīmes. Bet tu mani pieradināji, es tevi iemīlēju, un, visticamāk, precīzi tas pats ar tevi. Es mainījos, kad tiku pieradināta. Es kļuvu par tavu draugu, vairāk kā draugu.
"Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud."Bet es raudāšu, cik vien būs vajadzīgs, jo atpakaļceļa jau sen vairs nav. Saproti? Tev atliek tikai atcerēties:
"Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis."
Ceru, ka tu sapratīsi.

so true. citiem vārdiem nav vietas.
AtbildētDzēst(:
Dzēst