besides - it`s not worth it.

Mūsu dzīvē lietām ir tāda tendence - pazust. Tikko esam pie tām pieraduši, tikko esam pieņēmuši tās par savējām, tikko esam tās iemīlējuši. Tad kādā dienā tās vienkārši pazūd. Tu laikam domā, ka es runāju par pazudušām pildspalvām, krellēm vai kniepadatām. Nē, nebūt ne. Es runāju par draudzību, uzticību, mīlestību, saticību, utt. Jā, arī tās var iemīlēt, pie tām var pierast. Un tad - nekā. Pazūd uz neatgriešanos. Diezgan skarbi. Bet ko mēs varētu darīt, lai šīs lietas saglabātu, lai neļautu tām pazust? Varbūt katru dienu atgādināt cilvēkiem, ko mīlu, cik ļoti es viņus mīlu? Vai tā es saglabāšu mīlestību? Vai arī darīt visu, lai attiecības ar apkārtējiem būtu saskanīgas? Ko? Nē. Tā jau tas ir. Es, šķiet, esmu diezgan draudzīgs un saticīgs cilvēks, nedaru pāri mazākajiem un nerunāju rupji ar pieaugušajiem un pensionāriem. Izpalīdzu, kad varu. Taupu naudu, bet, ja man tās ir pietiekoši, lai atļautos ko vairāk - palutinu arī citus. Varētu šķist, ka es daru gandrīz visu iespējamo, lai saglabātu augstākminētās lietas. Bet varbūt ar to nepietiek? Ko vēl vajadzētu darīt? Hmm. Bet varbūt tās nemaz nevar saglabāt? Varbūt tam tā ir jābūt, ka kādreiz tām jāpazūd. Ir taču tāds teiciens - viss labais kādreiz beidzas. Diez, kāda būtu dzīve, ja, piemēram, nekad neapsīktu mīlestības krājumi? Ja visi dzīvotu saticībā. Ja nebūtu ienaidnieku - tikai draugi un labākie draugi. Ja visi viens otram uzticētos un arī uzticību nepieviltu. Vai dzīve tad būtu labāka? Varbūt tad dzīve nebūtu īsta, tai nebūtu īsto nokrāsu, emociju. Vislabāk tomēr laikam ir tā, kā ir. Tikai, tāds kā P.S. - varbūt nedaudz vairāk mīlestības, saticības, draudzības un uzticības, labi? (:
man īpaši nepadodas spriedelēt, vai ne? nu, vienalga, es ticu un ceru, ka dzīve ies uz augšu, ka cilvēki beidzot sapratīs, ka kaut kas jāmaina - kas jāmaina, kā un kāpēc. es tikai gribu novēlēt un, atkal jau, cerēt, ka tas notiks pēc iespējas drīzāk. lai veicas!