mans rudens.

šodien pa īstam apjautu, ka ārā sāk smaržot pēc ziemas. Lai kā gribētos paildzināt laiku, ko var saukt par `agro` rudeni vai `vēlo` vasaru, tas nav iespējams. Oficiāli paziņoju, ka manā pasaulē ir iestājies vēls rudens un lapas ir koši dzelten-sarkanas. Bet tas viss ir labi. Viss taču ir uz labu. šodien pamodos ar domām par savu dzimšanas dienu. Cik ļoti gribētos, lai tajā snigtu sniegs lielām, mīkstām pārslām, kas salīp skropstās un tad notecina tušu, atstājot uz vaigiem melnas strīpas. Cik ļoti esmu sailgojusies pēc kartiņām, nevis tādām, kurās steigā uzšņāpts `daudz laimes!` , bet tādām, īstām, no sirds. Cik ļoti saskrien mutē siekalas, kad iedomājos ikgadējos saldumu kalnus, ko saņemu komplektā ar visādām dāvanu kartēm un patīkamiem sīkumiem, kas vienmēr sadzīvē noder. Cik ļoti gribu to laiku, kad varēšu oficiāli teikt: `Man ir 16.` Bet pagaidām izbaudu šo īpašo laiku - pusotru mēnesi līdz 16. Izbaudu lietas, ko, pēc saviem standartiem, vēl 15 gados drīkstu darīt. Kaut gan, man šķiet, ka es vēl 40 gados skatīšos multenes, nēsāšu kedas, braukāšos karuseļos, ēdīšu cukurvati, ballēšos un dzeršu saldējuma kokteiļus caur rozā salmiņu. Neviens man neaizliegs šos nedaudz bērnišķīgos priekus, bez kuriem mana dzīve nebūtu iedomājama. Bez kā vēl es nevaru iedomāties savu dzīvi? 

Noteikti bez krāsām - pasaule melnbaltā būtu kā dzīvošana miglā visas dzīves garumā. 

Bez cilvēkiem, ko tik labi pazīstu - saviem mīļajiem un neatkārtojamajiem. Bez viņiem būtu tā pati migla - tikai daudz drūmāka. 

Bez mūzikas - manas ausis ir pārāk pieradušas pie šīm burvīgajām skaņām, lai tagad varētu no tām atteikties. 

Ai, es pat nezinu, vai ir vērts pat sākt uzskaitīt visas tās lietas un ne-lietas, bez kurām es nevarētu dzīvot, jo tādu ir miljoniem. Miljardiem. Bezgalīgi daudz.

Nesaprotu, kāpēc es veidoju kaut kādus sarakstus. Tas vienkārši tā ir - automātiski - galvā, uz papīra, piezīmjlapiņā uz desktopa. Dzīvi nav iespējams saplānot, ja būtu - es tāpat to nedarītu. Bet saraksti kaut kādā mistiskā veidā padara manu haotiski izmētāto dzīvi baudāmāku, pārskatāmāku un ērtāku. Dzīvojamāku. Un, vai tad tas nav galvenais - savā dzīvē justies labi? Man liekas, ka ir. Pie tā arī palikšu. Un arī mani saraksti paliks. Vismaz līdz brīdim, kad izdomāšu, ka negribu vairs tādus veidot. Nekur. Aiz loga izskatās sasodīti tumšs, bet man patīk. Tagad nu es iešu - paelpot svaigu gaisu. Jā, gaisu. Nē, es neiešu pīpēt, es nepīpēju. Vienkārši paelpot svaigu gaisu, izvēdināt galvu no visām tām domām, kas pa dienu sakrājušās. Cik jauki, ka es atkal rakstu. Nē, tas nav jauki. Tas ir brīnišķīgi. Viss ir brīnišķīgi. Uz šīs brīnišķīgās nots es arī saku atā. Līdz jaunai, brīnišķīgai dienai.