unbelievable.

ĀRĀ SNIEG. jā, man tas šķiet neticami, jo tik sen nebiju redzējusi tik ĪSTU sniegu, ka sāku jau aizmirst, kā tāds izskatās. nē, es neesmu pusi dzīves dzīvojusi Havaju salās (diemžēl), vienkārši 9 mēneši ir sasodīti ilgs laiks, pat salīdzinot ar cilvēka mūžu, bruņurupuča mūžu vai pat žiguļa mūžu. šovakar noskatījos tādu diezgan smagu un nogurdinošu filmu, tagad tāda sajūta, it kā būtu izdzīvojusi visu galvenā varoņa smago dzīvi, jo tiešām centos izprast un iedziļināties, izlaist to caur sevi. starp citu, filma ir A Beautiful Mind, iesaku, ja... ai, es pat nezinu, kāpēc un kam varētu ieteikt, just - man patika. vēl kādam ir tāda īpatnība - vispirms noskatīties filmu un tikai pēc tam treileri? es pat nezinu, kāpēc tā, tā vienkārši ir un viss. tāpat kā es nevaru pierādīt, ka Ziemassvētku vecītis nav īsts, arī šo es nevaru izskaidrot. atkal tas vārds. nevaru. patiesībā tas ir muļķīgs vārds, jo cilvēks ir būtne, kas ir spējīga uz visu. cilvēks ir izdomājis visu, kas mums ir apkārt, jā, tieši tā, visu. es nešaubos, ka tu tagad man domās prasi - bet kā tad ar dabu? es atbildē tikai paraustīšu plecus un norādīšu tev uz loga pusi - vai tā vairs ir daba, kas tur palikusi? see. cilvēki ir dažādi - šoreiz ne par raksturu un izskatu, bet par vārdu varu un attiecīgi arī - nevaru. ir tādi, kas saka -Es jau neko nevaru mainīt, kas es esmu, tikai mazs cilvēks, sīka vienība uz lielās pasaules fona. ir tādi, kas pārliecināti saka - Es varu visu, es esmu viss, es iešu un darīšu, jūs vēl redzēsiet. vislabāk ir būt tādam, kaut kur pa vidu - ticēt saviem spēkiem, bet nepārvērtēt tos. tiekties pēc ideāla, bet nepārspīlēt. neveiksmes uztvert kā stimulu kaut ko mainīt un mēģināt vēlreiz. protams, tu teiksi, neko jaunu jau es te neatklāju, tas jau sen ir zināms visiem, nu, vismaz tiem, kas par šo kādreiz aizdomājušies. bet zini? es sev atklāju, cik daudz esmu spējīga izdomāt. man patīk, ka manas domas neaprobežojas ar nagu lakas krāsas izvēli un sakāmā teksta satilpināšanu 143 simbolu garā īsziņā. man patīk, ka es vispār esmu spējīga uz loģisku, pie kaut kādiem secinājumiem novedošu domāšanu, ne visi mūsdienās uz to vēl ir spējīgi, jā, for real. izdzēru savu ikvakara tēju ar medu, sāk pat nākt miegs, ne pat fiziski, jo vienīgais, ko es šodien izdarīju - izgludināju veļu. bet miegs man nāk tā vairāk garīgi, pēc smagas filmas, daudz domāšanas un gaidīšanas. ko es gaidu? patiesībā daudz ko. īstu ziemu, Ziemassvētkus, viņu, savu dzimšanas dienu, pavasari, vasaru, aii. gaidu jau es viskautko, bet pa īstam sagaida tikai tas, kas ir mierā arī ar pašreizējo situāciju, vismaz es tā domāju. ja pārāk stipri kaut ko gaida un koncentrējas tikai uz to, liekas, ka laiks iet mūžīgi un gaidītais nekļūst sasniedzamāks. bet gaidīšanas sajūtai ir tā īpašā noskaņa, ir kaut kas, kas padara to patīkamu, un pēc tam tā bauda saņemt gaidīto ir divtik liela. gaidīt ir jauki. man patīk, ka man ir, ko gaidīt un uz ko tiekties. murrmurr, atā, es eju ieritināties ar JOY un vēl vienu liepziedu tēju ar medu. (: