pirmdienas vakara sviestmaize.

Cilvēki ir tik sasodīti līdzīgi un tomēr atšķirīgi, vai ne? Mēs visi dzīvojam pēc kaut kādiem noteiktiem standartiem, bet cenšamies būt unikāli. Kā mums tas izdodas? Es nezinu, man šķiet, ka šī pasaule pamazām iet sviestā to nebeidzamo pretrunu dēļ, kas parādās ik uz soļa. Cilvēki grib attiecības, grib būt mīlēti, bet tomēr grib būt brīvi un nevienam nepiederēt. Cilvēki grib ģērbties tā, lai citiem patiktu, bet krīt izmisumā, kad kāds ir saģērbies tāpat. No vienas puses, mums visiem ir elki, kam mēs gribētu līdzināties, kaut vai dziļi sirdī un tikai nedaudz, bet ir. Un, kad saprotam, ka tas nekādi nav iespējams (jo divu vienādu cilvēku nav un nebūs), mums sāk likties, ka esam sliktāki par citiem, sākam apskaust (un ne vairs labvēlīgi) citus cilvēkus, kam dzīvē "paveicies" vairāk, nekā mums. Veiksme ir tāda mistiska lieta, to nevar ne atgrūst, ne pieradināt, tā parādās ar uzplaiksnījumiem un tikpat pēkšņi pazūd. Un nē, veiksme nav tas pats, kas laime. Veiksme ir labvēlīga apstākļu sakritība, bet laime - tas jau ir dvēseles stāvoklis, ko rada pats cilvēks, ne vairs ārējie apstākļi. Protams, tie var veicināt laimi, bet ne radīt. Kāpēc cilvēkiem liekas, ka citi ir labāki, laimīgāki? Kāpēc zāle otrpus žogam vienmēr zaļāka un debesis otrpus ekvatoram zilākas? Kāpēc mēs kaut ko iekārojam tikai tad, kad mums tā nav, un, kad to iegūstam, vairs nejūtam vajadzību pēc tā? Šie jautājumi man liekas neatbildami, ne tāpēc, ka cilvēce būtu stulba (lai gan reizēm tā izskatās), vienkārši mēs paši sevi nepazīstam. Un nekad nepazīsim līdz galam, jo nekas nekad nav 100% izpētīts, viss vienmēr ir procesā. Tas jau ir tas labākais - vienmēr paliek vieta fantāzijai. Skumji ir tas, ka mūsdienu cilvēku fantāzija ir tik plaša, bet iespējas to izmantot praktiski ir izsmeltas, visi scenāriji jau ir izspēlēti, visas lomas izdzīvotas, visi romāni uzrakstīti. Sāk likties, ka nav vairs, ko darīt. Arvien grūtāk ir ar profesijas izvēli, jo visas nišas praktiski ir aizņemtas. Grūtāk ir kaut kur izsisties, jo speciālistu netrūkst. Kāds tikai tāpēc atmet visam ar roku un dzīvo parastu dzīvi, ne tādu, kā vēlas, bet vismaz stabilu un mierīgu. Garlaicīgu. Bezperspektīvu. Vai to mēs vēlamies? Vai mēs gribam būt tikai daļa no pelēkās masas? Tu teiksi, ka katrs no mums jau ir daļa no pelēkās masas. Nē, es nepiekrītu. Es cīnīšos līdz pēdējam, lai pierādītu, ka katrs cilvēks ir personība, ka ikviens no mums ir unikāls un apveltīts ar kādu lielisku talantu. Un nav vajadzīgs citu viedoklis, nav vajadzīgi šabloni un plaģiātisms. Reizēm nenāk par ļaunu krāsot pāri malām, jo tikai tā var saprast, kas īsti aiz tām malām ir, un vai tiešām tas izbojā visu zīmējumu. Nu labi, bez atdarināšanas iztikt praktiski nav iespējams, katru dienu mēs redzam citus cilvēkus, mēs ievērojam to ārējo izskatu, apģērbu, attieksmi, runas veidu, gaitu u.c. iezīmes. Tās, kas mums īpaši iepatīkas, mēs piefiksējam, tad izmantojam uz sevis, reizēm tas pat notiek neapzināti, jo pat sev reti kurš cilvēks grib atzīties, ka špiko. Bet špikojam mēs visi, jo lieliskākās idejas jau ir izdomātas, viss pārējais ir uzlabojumi, papildinājumi. Pamati ir uzlikti, pats svarīgākais un grūtākais jau ir izdarīts mūsu vietā, mums tikai atliek nenograut jau esošo un turpināt būvēt stipru nākotni un cilvēci. Tas arī nav viegls uzdevums, bet viegli uzdevumi taču ir garlaicīgi. Viegla dzīve izraisa rutīnu, tāpēc cilvēki riskē un uzstāda sev dzīvē mērķus. Var jau dzīvot arī bez mērķiem, bet tā vairs nav dzīve. Tā ir tukša eksistence, pārāk vienkārša un pliekana, bezgaršīga. Bet atliek vienreiz, kaut tikai vienreiz uzņemties risku, atlaist prasto eksistenci un ļauties grūtākai un raižpilnākai, bet dzīvei. Interesantākai dzīvei. Psihologi, analizējot cilvēkus un to attiecības, aizvien biežāk nonāk strupceļā (protams, labs psihologs tādā nenonāks, vai arī, ja nonāks, tad nekādi to neizrādīs, tātad tas neskaitās). Neizpratnē. Kāpēc 21.gadsimta paaudzes turpina pieļaut tās pašas kļūdas, ko viņu vecāki, vecvecāki? Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka mēs mācāmies tikai no savām kļūdām, jo jūtam, kā tās ietekmē mūs. Citu kļūdas liekas vienaldzīgas,  nesvarīgas, salīdzinot ar savām, jo, tieši tā, nejūt jau cita sāpes, lai kā censtos iedomāties sevi otra cilvēka vietā, tas nekad neizdosies. Tikai savas kļūdas mēs analizējam, tikai savas asaras norijam, tikai savas uzvaras svinam. Pārējais ir mazsvarīgāks, jo katrs pats sev ir maza pasaule, katrs pats ir savs Dievs, sava Zemes ass, savs elks. Tikai ne visi ir apmierināti ar savu iekšējo pasauli, tāpēc meklē citus variantus, kas bieži vien noved pie tās atdarināšanas, špikošanas. Špikojam mēs ne tikai personības, bet arī attiecību modeļus. Atkal jau, reizēm tas notiek pavisam neapzināti - kādas attiecības mums liekas perfektas un zemapziņā tas tiek piefiksēts. Kad nonāk līdz savu attiecību veidošanai, šis te attiecību modelītis izlec gaismā un pieprasa, lai tiktu izmantots, ja jau ticis noglabāts atmiņas stūrītī. Lūk, tāpēc jau mēs pieļaujam citu kļūdas - mēs neredzam tās. Citu cilvēku dzīve liekas tik kārdinoša, tik ideāla, ka savas kļūdas labot vairs neceļas rokas un rodas vēlēšanās vienkārši aizmigt un pamosties cita cilvēka ādā, daudz laimīgāka cilvēka ādā. Tomēr katru rītu mēs pamostamies un secinām, ka nekas nav mainījies, vēl joprojām tās pašas nogurušās acis veras pretī no spoguļa, tās pašas nopūtas izlaužas kaut kur no plaušām, un nāk atklāsme - nekas nemainīsies, ja es pats to nemainīšu. Tā parasti nāk lēni, jo ir liela, tātad, gaidīšanas vērta. Šī atklāsme nes sev līdzi bagāžu ar citu cilvēku personību un attiecību modeļiem, veiksmīgiem un neveiksmīgiem. Iemācīties objektīvi analizēt kļūdas ir grūti. It īpaši savējās. Bet tas noteikti nav aizbildinājums to nedarīt. Cilvēks atšķiras no citām dzīvām būtnēm ar spēju izvērtēt, atcerēties, mainīt notikumu gaitu un pārvērst. Žēl, ka ne visi izmanto savas iespējas, žēl, ka ne visi savu kļūdu analīzi ņem nopietni un turpina kāpt uz tā paša grābekļa. Nē, zini, ko? Man patiesībā nav žēl. Varbūt kādreiz apniks atdurties pret to pašu ķieģeļu sienu un acis pašas atvērsies, lai saskatītu arī citu ceļu, tādu, kas nenoved strupceļā. Ha, man tikko ienāca prātā doma, kas patiesībā ir bijusi apspēlēta jau tik daudz reižu, ka nelabi metas - iemīlēšanās izmaina cilvēkus. Tu domā, ka tā nav? Kāpēc tad iemīlējies cilvēks šķiet laimīgāks, vieglprātīgāks? Jā, tie ir laimes hormoni, baudas hormoni un mānīgie rozā okulāri, bet pa vidu tam visam ir arī kas cits. Tas paliek cilvēkā arī pēc iemīlēšanās beigām, arī pēc šķiršanās ar kādreiz tik dārgo cilvēku. Tās ir emocijas, kuras līdz šim nav piedzīvotas, apziņa, ka laime ir tavā galvā un tikai. Mūžsenā patiesība, bet cik ļoti reizēm mēs to aizmirstam, arī brīžos, kad visvairāk to derētu atcerēties. Katrs savā dzīvē ir piedzīvojis to eiforiju, tos mazos, melnos taurenīšus vēderā, tam pat nav jābūt kāda cilvēka, iemīlēšanās dēļ, laime ir tā, kas izraisa šīs sajūtas. Nedrīkst sajaukt šīs divas, noteikti nedrīkst. Iemīlēšanās ir īslaicīga, bet laime var būt konstanta, ja to māk noturēt. Un nekad nedrīkst uzskatīt, ka laime ir kaut kas netverams, pārdabisks. Tā ir katrā iekšā jau no bērnības,tās noturēšanā lielākā daļa ir atkarīga no paša, kaut ko ietekmē arī citi cilvēki, attiecības un viedokļi. Bet gala vārds vienmēr jāpatur katram pašam, citādāk nedrīkst būt. Visi mēs sastāvam no citu cilvēku drupačām, visus pasaules cilvēkus saliekot kopā, sanāktu viens dievišķīgi skaists, labs un perfekts cilvēks. Bet pasaule nav perfekta, tāpēc arī tās iedzīvotāji ir tikai cilvēki - mazas būtnes ar lielām iespējām. Ar iespējām pieļaut kļūdas, bet tikai katru vienreiz, ar iespējām mīlēt, bet tikai pa īstam. Cilvēk, špiko, bet tikai jautājumos, par kuriem šaubies līdz izmisumam. Ar pārējo, arī grūtāko, jātiek galā pašam.