Gāja, nekad neapstājās.
Matiem plīvot vējā,
Klusi ardievas čukstēja.
Kāpēc čukstēja?
Jo bail no vēja,
Bail atzīties, ka netic
Vārdiem, ko pašas lūpas teic.
''Ardievu, tumsa! Ardievu, vējš!
Ardievu aukstais mēness debess pamalē.
Es nenācu uz palikšanu, nē,
Man šajā mūžā vēl tik daudz kas jāpaspēj!"
Jāsaspēj, jāpaspēj...
Viņas acīs dzirksteles ieskrej
Un viņa smej,
Jo ko gan citu varētu vēl darīt,
Kad viss, kas izdomāts, jau pasacīts?
Varbūt jau rīt,
Kad modīsies no miega,
Saules gaismai mirdzot viegli, viegli,
Viņas balsī teiks "labrīt" jau skaļi, spoži,
Mazliet kareivīgi, pavēloši.
Tikai smaids, tas nepazūd ne mirkli,
Viņas smaids būs vienmēr, dzirdi?
Pat, kad stāsies viņas sirds un klusēs lūpas,
Smaids būs visur, tikai saredzēt to grūti.
Es nezinu, kā, nezinu, kāpēc, nezinu, kas un nezinu, kad. Neprasi neko, es pati nesaprotu, kas ir tās rindiņas augstāk. Negribu ne atzinību, ne kritiku, tā neesmu es, kas dzeju raksta, tā nav mana dzeja. Nē, ir mana, bet tomēr nav. Vēl apsveru iespēju nepublicēt. Vairs neapsveru. Es tā jau te rakstu pārāk reti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru