Kāpēc mēs uztraucamies? I mean, vai tiešām par visām dzīves nebūšanām tā jāuztraucas un jāčīkst, kā to darām mēs? Vai tad dzīvot nebūtu vieglāk, ja dzīvi uztvertu vieglāk? Es nezinu, vai tie ir retoriski jautājumi, bet man gribētos atrast uz tiem atbildes.
Ja par piemēru ņemtu bērnus, viņu attieksmi pret dzīvi, varētu droši teikt, ka tā, kā dzīvo bērni, ir vislabāk. Jā, arī viņiem ir savas rūpes un problēmas. Pieaugušajiem nav tiesību bērniem teikt: "Kas tad tev, tavas problēmas jau tādas muļķības vien ir!" Nav tiesību un viss. Nevienam nav tiesību nosodīt nevienu, bet nu tas tā by the way. Tātad, arī bērniem ir savas problēmas. Viņi aug, viņiem rodas daudz vairāk jautājumu, uz kuriem atbildes paši vēl nevar sniegt. Bērni visstiprāk tic un cer, un visstiprāk viļas - dzīvē, cilvēkos, paši sevī. Bet viņi no tā netaisa globālu katastrofu - dzīvē viss nāk un iet, paliek tikai tas, ko mēs gribam atstāt, kā arī tas, par ko mēs visu laiku domājam un nelaižam vaļā. "Pieaugušie uztraucas problēmas dēļ. Es sākumā nodomāju, ka mazajiem problēmu nav. Vienkārši mazie tās neuzskata par problēmām, bet pieaugušie gan. (..) Pieaugušie uztraucas ne jau problēmas dēļ, bet gan tad, kad domā, ka viņiem ir problēmas. Pasaules uztveres ziņā bērni ir viedāki nekā pieaugušie, viņiem tas izdodas organiski." ["Labas omas noslēpumi"] Bet tā jau arī ir - mēs paši sev radām problēmas un pēc tam par tām uztraucamies. Apburtais loks - radām problēmas, uztraucamies par tām, rodas vēl lielākas problēmas, kas izraisa vēl lielāku uztraukumu. Un tā tālāk, un tā joprojām. Uzskatāms piemērs maniem tikko izteikajiem apgalvojumiem ir mana dzīve - no malas cilvēkiem šķiet, ka tā ir lieliska, ja ne ideāla, kas man ļoti pārsteidz, jo pašas dzīve man šķiet tik ļoti messed up... Bet, ja tā padomā, par ko gan es sūdzos? Man ir +/- viss, kas vajadzīgs pilnvērtīgai dzīvošanai, patiesībā viss un vēl vairāk. Problēmas nav, ja arī ir, tad tikai manā attieksmē, nevis kopējā situācijā. Man liekas, ka problēmas risināt jāsāk ar attieksmes mainīšanu. Dzīve ir tāda, kāda nu mums katram tā ir dota, un būtu muļķīgi to izniekot, satraucoties par lietām, kas nav pat vienas nervu šūnas vērtas. Ir vērts pieminēt arī to, ka pastāvīga problēmu un ķibeļu uzskaitīšana tikai palielina to nozīmi un ietekmi uz cilvēka dzīvi, kā arī sūta Visumā signālu, kas nāk atpakaļ daudzreiz lielākā apmērā - problēmu kļūst vēl vairāk. Un, kas ir raksturīgs lielākajai daļai cilvēku - paturēt visas problēmas sevī. Lūk, to es nekad neesmu varējusi ciest. Ja ir problēmas, par tām ir jārunā, tās ir jārisina. Bet pirms vērt vaļā muti - saprast, vai problēma tiešām ir problēma, vai tā nav no mušas izpūsts tiranozaurs. Apbrīnoju cilvēkus, kas patiešām no dzīves mazajām ķibelēm nekādas problēmas nemaz netaisa, jo mav vērts. Nav vērts pārdzīvot par to, kas nav svarīgs. Es pārāk satraucos par skolu, mācībām - pārāk daudz tāpēc, ka esmu pēc rakstura perfekcioniste un man vajag visu izdarīt maksimāli. Tas perfekcioniskais maksimālisms vai maksimālais perfekcionisms ir licis man ciest pēdējo mēnešu laikā no pastāvīga stresa. Tik tālu, ka reizēm jau sāk šķist, ka es jūku prātā. Un tas viss kādēļ? Jo es radu problēmas, vai arī iedomājos, ka ir problēmas. Mācības, skola, mājas darbi...Jā, tas viss ir jāizdzīvo un jāpaveic skolas laikā, bet ar mūsu izglītības programmu nevar visu 100% izdarīt. Un man rodas kompleksi - jo gribas tos 100% sasniegt, izpildīt...Varbūt nevajag? No pēdējā laika pārdomām esmu secinājusi, ka jākoncentrējas uz lietām, kas man būs vajadzīgas (no mācību skatupunkta tie būtu priekšmeti, kuros jāliek CE) un vēl jo vairāk uz lietām, kas mani interesē. Nu re, loģisks secinājums. Bet cik daudz dusmu, asaru un pārmetumu vajadzēja, lai to saprastu..Uhh.
Jāmācās no bērniem - pēc izstāstīšanas tie savu bēdu aizmirst un dzīvo tālāk, nepārdomājot un neanalizējot to. Bet no otras puses - problēmas taču it kā jārisina. Es šoreiz apjuku, bet es izdomāšu, kā būs labāk man. Tu izdomā, kurš veids labāk der Tev. (:
tā jau ir. tieši tāpēc būt bērnam ir liela laime, dzīvot bērnībā ir laime. un tad nāk pieaugušo laiks, kad mums jāmācās uz lietām paskatīties citādāk. bet es neuzskatu, ka tas ir slikti. mūsu pašu ziņā ir izvēlēties, kā mēs uztveram vidi.
AtbildētDzēstpaldies par aizdomāšanos.(:
Es mācos domāt kā bērns, savā ziņā lielu ieguldījumu, pašai nenojaušot, ir devusi mana mazā māsa. Es mācos priecāties par dzīves sīkumiem, tādiem kā pankūkas sestdienas rītā vai nenokavēts autobuss/skola. It kā jau atšķirība ir - bērniem ir pieaugušie, kas tos vada līdz noteiktam vecumam, bet mums jau ir par sevi jārūpējas pašiem. Tāpēc reizēm liekas, ka visā pasaulē tu esi viens pats - melns un maziņš, liekas, ka visa dzīve viena liela problēma vien ir. Bet es Tev pilnībā piekrītu par attieksmi - viss ir mūsu galvās. (:
AtbildētDzēst