Visu mūžu man licies, ka esmu patstāvīga, neatkarīga, ļoti spilgta un unikāla personība. Šī doma tik ļoti bija iesēdusies manā galvā, ka es katru savu personības šķautni rādīju kā atsevišķu personību, tāpēc šobrīd, atskatoties uz to, agrāko laiku, liekas, ka tāda maza šizofrēniķe vien biju. Šobrīd es saprotu, ka vienkārši esmu sūklis. Nu, švamme, kas uzsūc sevī visu - gan vajadzīgo, gan nevajadzīgo. Visu mūžu tā mana daudzpusīgā personība gluži vienkārši ir tikusi pārņemta no citiem cilvēkiem, sastiķēta kopā un rādīta cilvēkiem kā oriģināls mākslas darbs. Bullshit. Plaģiāts es biju un esmu, bet dzīve jau tāda ir. Grūti ir būt kaut kam unikālam un oriģinālam, jo viss jau ir izgudrots, izdzīvots, izkrāsots. Tāpēc mēs tiecamies pēc tiem, kas, mūsuprāt, ir tie labākie, skaistākie un oriģinālākie. Man ir bezgala kauns par to, cik stulbi un neapdomīgi es darīju tad, kad centos izpatikt visiem un reizē neizpatikt nevienam. Ir grūti, ļoti grūti balansēt uz tās mazmazītiņās robežas starp pelēko peli un frīku. Es nezinu, kas esmu tagad, kur esmu tagad. Es nezinu, kā būtu bijis, ja viņš nebūtu atvēris man acis uz to, ka tā nedrīkst. Nedrīkst darīt kaut ko tikai tāpēc, ka citi dara. Nedrīkst bezceremoniāli nostumt malā savas pārliecības un ar atrotītām piedurknēm ķerties klāt jaunajām. Viss dzīvē ir saistīts un vienmēr nāk atpakaļ, tā tas ir bijis, ir un būs. Cauri asarām un lielām, lielām sāpēm es savas kļūdas izdzīvoju vēlreiz, tikai no cita - no viņa skatupunkta. Sapratu visu un ļoti nožēloju. It kā teicu, ka neko nenožēloju, bet zem tā "nekā" tomēr slēpjas mazs punktiņš - nožēloju to, ka esmu sāpinājusi citus. Ceru, ka "sūkļa efekts" man ir garām, es šobrīd esmu tādā dzīves posmā, kurā ieslēdzas autopilots - skola, mājas, paēst, gulēt. Ok, tagad brīvlaiks, bet es jūtu, ka organisms, kas pieradis pie autopilota, nespēj funkcionēt citādi. Manas smadzenes nespēj pieņemt to, ka nekur nav jāskrien, ka var lēni un prātīgi padomāt, pirms sākt darīt un skriet. Bet ne par to ir runa. Par sūkļiem? Nē, arī sūkļiem ar to nav nekāda sakara. Es tikai mēģinu saprast, kā lai tālāk dzīvo. No citu personībām cenšos atbrīvoties, bet vai man ir pašai sava? Vismaz viena? Pagaidām neesmu par to pārliecināta, liekas, ka aiz tās pelēkās ārienes arī iekšpuse ir tikpat pelēka. Un it kā jau "sabiedriska", "ar savu viedokli", "ar humora izjūtu", blabla. Bet es apzinos, ka viss, kas ir manī, nav manis veidots. Tas viss ir kaut kur redzēts, dzirdēts, lasīts, sajusts, izgaršots. Tas viss ir tikai ne īpaši veiksmīgi reinkarnējies un izveidojis tādu septiņpadsmitgadīgu cilvēkbērnu, kādu mani pazīst tie, kas pazīst. Man rodas jautājums - vai tad visiem nav tā? Tu dzīvo, dzīvo un tad attopies, ka viss ko tu domā, viss, ko tu dari, nav tas, kas tev jādara. Tas nav tevis radīts un tevis izdomāts, tu vienkārši esi to kaut kur paķēris līdzi un pieņēmis par savu. Nē? Nav tā visiem? Nu tad es vienkārši murgoju. Ar labu nakti.