gribu beidzot laiku, kad rakstīt stāstus. idejas jau ir pārsniegušas vienas lappuses limitu, laikam pat ar divām būtu par maz. tas nozīmē, ka jāsāk piepildīt savas ieceres. ir viens bet - nav laika. nav arī to emociju, dvēseles pārdzīvojumu, kas ļautu, neskatoties uz aizņemtību, vienkārši rakstīt. man nepatīk, kad, kaut ko rakstot, ir jāaizdomājas par rakstīto. nepatīk, kad domas neraisās pašas no sevis. nepatīk rakstīt bez iedvesmas, riebjas rakstīt tukšus epitetus, kas nevienam neko neizsaka. tikai tie stāsti, kas rakstīti tajā - iedvesmas - periodā, ir ko vērti. nu labi, es sevi uzskatu par iesācēju, jo, viss, ko es māku, ir rakstīt bez kļūdām, tēlaini izteikties un veidot pietiekoši interesantu sižetu. jā, ne visi to māk, bet ir vajadzīgs kas vairāk, lai sauktu sevi par profesionāli. daži brīnās, kā es vienmēr par domrakstiem saņemu desmitniekus. es nebrīnos. tas gluži vienkārši ir dabiski, ja lasa to, ko lasu es un domā par to, par ko domāju es. tas nav tipiski devītklasniecei, varbūt pat vidusskolniecei ne. bet es vienmēr tik smejos par izbrīna pilnajiem skatieniem - lai jau viņiem tiek. rīt man ir eksāmens krievu valodā, tas būs viegli, tikai jāpatrenējas runāšanas daļai. bet arī tas būs viegli. nē, es neesmu pārāk pašpārliecināta, vienkārši es labi zinu krievu valodu. tomēr es gribu uzrakstīt kādu stāstu, man jau smadzenēs veidojas vārdu savienojumi, teikumi, rindkopas... tev varbūt tas nav saprotams, varbūt tu mani uzskatīsi par dīvaini. hey, bet es arī tāda esmu, hihi. mani neviens nesaprot, bet es to nemaz neprasu. tā jau tas dzīvē ir iekārtots, ka neviens nevienu nesaprot. lai kādu saprastu, vajag simtprocentīgi iejusties otra ādā, sajust to pašu, ko jūt otrs, redzēt visu tieši tāpat kā otrs un domāt tāpat. tas nav iespējams, lai cik ļoti tu kādu pazīsti, vienmēr ir kaut kas tāds, ko tu nezini. arī fakts, ka katram cilvēkam ir savas izjūtas, savas pasaules redzējums, savas vērtības, prioritātes, mērķi, tabu un noslēpumi. nekad nebūs divu vienādu cilvēku - pat dvīņi, lai arī ārēji vienādi, domā un jūt dažādi. bet tas taču ir labi. vai nebūtu traki, ja visi būtu vienādi - ja nebūtu dažādu viedokļu, skatupunktu, fantāzijas lidojumu, sapņu un personību? man liekas, ka tad dzīve būtu ļoti vienmuļa. pirmkārt, būtu pārāk vienkārši sadraudzēties un tikpat vienkārši apnikt - ja jau visas domas būtu vienādas. otrkārt, nebūtu iespējas kritizēt un saņemt kritiku pretī - nebūtu iespējas pilnveidoties. un treškārt - what the hell? - dzīve būtu sūds. jau tagad, kad daudzi cenšas kādu kopēt, atdarināt, tas ir kaitinoši. iedomājies, kā jūtas cilvēks, kuru kāds atdarina? kāds ģērbjas tāpat kā viņš, runā tāpat, dara visu, ko darītu viņa atdarināmais objekts. tas taču ir tik kaitinoši un nomācoši. jā, esmu pieredzējusi, ka mani kāds kopē - vēl vairāk, esmu prasījusi, kāpēc viņš [patiesībā jau viņa] tā dara. par atbildi kalpoja tēlota wtf? seja un garš monologs par to, ka es esmu iedomīga k**e un m**ka un ka man vajadzētu piebremzēt ar iedomību, iebāzt galvu, khehem, podā un izskalot smadzenes. atceros, ka uzkliedzu viņai lietas, ko vēlāk nožēloju. bet tagad - kad apzinos, ka manas vainas tajā nebija - saprotu, ka rīkojos pareizi. dažādus cilvēkus var nolikt pie vietas dažādos veidos - citam jāuzbļauj, citam jāpiedraud ar fizisku izrēķināšanos, citam jāsastāsta visādas gudras lietas, citam pietiek ar dusmīgu skatienu, ar kādu vajag iedraudzēties, kāds tikai pēc gadiem ilguša naida pats saprot, ka pats ir bijis vainīgs. cilvēki ir tik dažādi, cik dažādi viņi grib būt. visi saka, ka mēs esam vienādi ar to, ka gribam atšķirties. es tam nepiekrītu. mēs esam dažādi ar to, ka gribam atšķirties katrs savā īpašajā veidā. to arī es tev novēlu. apsveicu visus, kam šodien beidzās skola [ak, laimīgie!] - lai jums jauka vasara! mana vasara sāksies 13.jūnijā, ar to arī apsveicu sevi. novēlu jums saulīti. atā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru