first last goodbye.

Let`s go outside and play

Let`s runrunrun away.

We`ll hide and seek, and sing along

This old, lovely our childhood song.

Let`s not tell anyone

Where we have gone.

They anyway won`t understand,

Why we still hold each others hand.

Let`s stay here all night.

I swear you, it`s allright.

Nobody can break us here

We`re safer than anywhere.

Let`s get drunk and smoke a lot,

And do the things they let us not.

Let`s capture spring`s first butterfly,

And whisper our firts last goodbye.

Nanana, nanana, nanana.

Bye, honey, see you in paradise. (=

Man šodien ļotiļoti gribas satikt savus vecos draugus, tos, ar kuriem gandrīz vai pavisam zuduši kontakti. Man tas tik ļoti nepatīk. Tik skumji ir, kad atceries brīžus, kas superīgi pavadīti, brīžus, ko gribas piedzīvot vēl un cilvēkus, ko gribas dabūt atpakaļ, samīļot un pateikt, ka viss kārtībā. Tu teiksi - ne jau tie ir draugi, kas tikai izklaidējas ar tevi. Jā. Arī taisnība. Bet kas tie par draugiem, kas sēž un čīkst kopā ar tevi, it kā jūt līdzi, bet tajā pašā laikā liek justies vēl nožēlojamāk. Es labāk izvēlos savus trakos ballīš-apsēstos draugus, kas mani vienmēr uzmundrinās, liks aizmirst par visām dzīves nebūšanām. Jā, reizēm man gribētos, kaut mani draugi nedaudz piebremzētu un ieklausītos manās problēmās, bet tas ir reti. Es esmu tāds cilvēks, ka es labāk pati tieku galā ar savām problēmām un dodos pie draugiem - tikai lai smietos un izklaidētos. Jā, tāda dzīve mani pilnībā apmierina. Atceros savus bērnības draugus, ar ko tik bieži strīdējāmies un plēsāmies mantu, pārgājiena vietas vai līdera pozīcijas dēļ. Vienmēr kāds kaut ko pārprata, vienmēr bija kāds, kas apvainojas un aiziet prom. Un vienmēr atrodas kāds, kas šim cilvēkam skrien pakaļ, tādējādi kļūstot pārējo acīs tāds pats, kā pirmais. Ja tā padomā - vai tagad ir citādi? Vai tagad mēs nestrīdamies rotaļlietu dēļ? Ak jā, tikai rotaļlietas tagad ir citas - pārsvarā zēnu sirdis. Palikušas tās pašas kaujas par līdera pozīciju. Tāpat daudz kas tiek pārprasts, kāds tiek aizvainots, kādam sāp un kāds raud klusītēm. Vai vēlāk būs savādāk? Liekas, ka nē. Jo visa dzīve jau iet uz riņķi, tikai cilvēki paliek vecāki, gudrāki, varbūt skaistāki, apdomīgāki, drosmīgāki un neatkarīgāki. Tomēr, vienmēr jau ir izņēmumi, kas degradējas. Kas atsakās pieņemt to, ko dzīve tam cenšas dot, iemācīt, un vienkārši ļauj visam iet savu gaitu. Zini, tāda dzīve ir lemta bojāejai. Jo vilciens, ja to nevada, nobrauc no sliedēm, lidmašīna -  nogāžas zemē, uzņēmums - bankrotē, bet cilvēks - pamazām pārvēršas nekam nevajadzīgā radījumā, tāds viņš staigā pa pasauli, citiem par izsmieklu, kamēr dzīvība no viņa neizdziest. Skumji, bet patiesi. Mana dzīve sastāv no pārdomām un grāmatu lappusēm, no anekdotēm - gan dzīves, gan izdomātām, no asarām - gan laimes, gan skumju, no aprakstītām rūtiņu lapām un apzīmētiem burtnīcu stūriem, no krāsām, dzīvesprieka un ambīcijām. Un zini? Es savā dzīvē vairs nenožēloju neko, nu, gandrīz neko. Vienīgā lieta, ko es nožēloju, ir pazaudētie bērnības draugi, kas mani drošvien vairs neatceras. Bet es viņus atradīšu. Atradīšu. Turēšu sevi pie vārda un atradīšu. Lai tur vai kas. Lai tev jautrības un prieka asaru pilna vasara, es iešu mācīties eksāmeniem.