15.janvāris?

oh, my, laiks tiešām ir pārāk ātrs. nu labi, nav, diennaktī vēl joprojām ir 24 stundas un tās dažas liekās minūtes, kas ik pēc četriem gadiem sasummējas vienā veselā diennaktī. bet 15.janvāris? really? grūti aptvert, ka 2011. gadā pagājušas jau 15 dienas. hmhm, varbūt sākt ar atskatu tajā, ko esmu paspējusi šajās 15 dienās? vai arī izveidot sarakstu ar to, kas vēl jāpaspēj? nu nē, to man šodien negribas. man ir labāka ideja - papļāpāsim? iedomāšos, ka tu, šī ieraksta lasītāj, tagad sēdi uz mana zaļā dīvāna, dzer manu ingvera tēju, šķirsti manus žurnālus un smejies par maniem jokiem. un tagad - sāksim pļāpāt. pļāpāšana parasti sākas ar tādiem sīkumiem, kā: "būtu labi, ja visas vēlēšanās pēkšņi piepildītos" vai "atceros, kā bērnībā..." un tad tik sākas stundām ilgās sarunas par jebko, kas vien seko pēc pirmās, otrās un trešās ievadfrāzes. katrai sarunai ir ievads, galvenā daļa un nobeigums. tu māki atrast galveno daļu? jā? tā tu domā. patiesībā mēs nereti paķeram sev līdzi nevajadzīgas frāzes, lieku sarkasmu, bet neuztveram kaut kādus zemtekstus, ko runātājs centies pateikt ar varbūt neciliem vārdiem. dzīvē mūs visur pavada klišejas - bieži dzirdētas, nodrāztas frāzes, kas izraisa tādu kā riebumu un īslaicīgu kurlumu. bet klišejas taču ir neatsverama jebkura lasāma darba, filmas vai dziesmas sastāvdaļa. lai kā to negribētos atzīt - pasaule ir vienveidīga. 98% filmu (šo skaitli es izdomāju) ir kaut vai kripata mīlestības, romantikas un salauztu siržu. 3/4 no tām (arī šis daļskaitlis radās manā galvā) ir laimīgas beigas, kurās galvenais/-ā varonis/-e paliek kopā ar savu mīļoto un viņi sāk jaunu dzīvi kopā. pēdējā laikā lasītās grāmatas un žurnālu raksti/blogu ieraksti ir par vienu un to pašu tēmu - sevis pilnveidošana un attīstīšana - dažādās interpretācijās. nē, tas jau nav slikti, cilvēks ir tāds flegmatisks radījums, kam vajag grūdienu (lasi: uzrunājošu rakstu vai grāmatu), lai kaut ko sāktu darīt. un ir patiešām jauki, ka daudzi cilvēki savu flegmatismu ir pārvarējuši un aktīvi drukā tekstus, ko laist pasaulē, lai pagrūstu apjukušos un apgaismotu neticīgos. arī es cenšos tajās reizēs, kad iestājas īslaicīgs laimes uzplaiksnījums, uzrakstīt kaut ko uzmundrinošu un aizķerošu. nezinu, kā man tas izdodas, bet man pietiek arī ar apziņu, ka pati sev esmu radījusi kaut ko, ko pārlasot, pasmaidīšu. tāpēc vien jau ir vērts rakstīt, tieši tā, pašai sev. šodien esmu apsolījusi pati sev, ka pievarēšu Blaumaņa "Raudupieti" un bonusā "Purva bridēju", jo tā taču ir, ķipa, klasika. klasika katram ir sava, nav taisnīgi uzspiest cilvēkam lasīt kaut ko, kas viņu nenormāli garlaiko, piemēram, man tā ir ģeogrāfijas mācību grāmata (visas tās -sfēras nogurdina, 7.klasē man taču tā patika ģeogrāfija - kultūru atšķirības, kontinentu un valstu atšķirības - lūk, tas ir interesanti) un liela daļa latviešu klasikas. kāpēc man nepatīk tā lielā daļa latviešu 20.gs. rakstnieku darbu, es pati nezinu. varbūt tā ir visu to senvārdu pārbagātība, varbūt tas ir šo darbu naivums, aklā paļaušanās uz Dievu un likteni. savādi, ka agrāk (man liekas) visi ticēja Dievam. neviens nemācēja izskaidrot, kāpēc tic, bet ticēja. un arī šodien tic. uhh, man ir daudz kas sakāms par Dievu un to, kāpēc es viņam neticu, nu nemaz. un man ir neizsakāms prieks, par to, ka mani bērnībā nespieda iet uz baznīcu, kristīgā ētika skolā man bija tikai 1 gadu, tās laikā mums lasīja stāstus no bērnu Bībeles, un mūsu vienīgais uzdevums bija attēlot stāstu zīmējumā. tik vien. nekad mūžā man reliģijas nav uzspiestas, par to es esmu pateicīga pasaulei. es nezinu, kā būs rīt, pēc gada, pēc 50 gadiem, viss, ko es zinu, ir tagadne. tagadnes emocijas, tagadnes pārliecības, tajā skaitā arī reliģiskās, tagadnes šaubas. atceries, kad kaut kad pagātnē tev bija pārbaudījumi? jebkādi - eksāmeni, kontroldarbi, nevēlamas tikšanās un telefonzvani, slimības, darāmo darbu kalni utt. tev likās, ka nekad netiksi ar tiem galā, tajā brīdī bija tāda neliela vai pat milzīga izmisuma sajūta. tad tev ieslēdzās iekšējais motoriņš, dzinējs, sauc to kā gribi, un tu visu paveici. labi vai slikti, tas šoreiz nav svarīgi. padomā, kādas emocijas pagātnes pārbaudījumi tev izraisa tagad? padarīta darba sajūtu? smaidu par to, cik muļķīgas lietas tevi tad spēja iedzīt izmisumā? jā, man tas pats. tagad mums liekas, ka esam savā gudrības, skaistuma un visa pārējā kulminācijā - pagātne liek smieties vai arī ar šausmām domāt kaut ko tādu: "jēziņ, cik es agrāk biju stulba/-s!" pēc 10 gadiem tev liksies, ka šajā brīdī, kas notiek tagad,  esi bijis/-usi sasodīti stulbs/-a un bērnišķīgs/-a. viss, par ko mēs esam pārliecināti, ir tagadne. un tā tam arī ir jābūt, dzīve ir pārāk īsa, lai atskatītos uz pagātnes kļūdām un mēģinātu tās labot. pa kuru laiku tad tu paspēsi kļūdīties tagadnē? nu tā, man ir laiks spiest pogu "PUBLICĒT", sakrāmēt glancētos žurnālus atpakaļ kaudzītē uz sekcijas, izmazgāt tējas krūzes un pievērsties Blaumanim. uz tikšanos. (: