`Dzīvesprieks notrulina uzmanību,
vājina koncentrēšanos,
kavē pacelties augstāk.
Bet dzīvot bez prieka...Tas nozīmē bezizeju.`
/Albērs Kamī./
tiešām, kāpēc skumt, ja var izvēlēties prieku? kāpēc dusmoties, ja var izvēlēties piedot un aizmirst? kāpēc raudāt spilvenā, ja var iet ārā un pikoties? vai ne. izvēle ir tavās rokās. dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu to uz nejēdzīgu sevis žēlošanu un vainīgā cilvēka bilžu un dāvanu sagraizīšanu. piedod, parādi, ka esi tam pāri, ka esi stiprāka. raudāt drīkst, bet tikai tik, cik vajadzīgs, lai noskalotu skropstu tušu. ;D man šodien gāja lieliski. un tad... ne īpaši. zini, es jau tiku tam pāri un tas vairs nav svarīgi. svarīgākais ir tas, ka man joprojām nepadodas ģeometrija. murgī. šodien pareizticīgo Ziemassvētki. vēl viens iemesls nosvinēt. aiziet, ieslēdzam Ziemassvētku mūziku, uzliekam uz desktopa āmuļus, domās nobučojam kādu zem tiem, padungojam līdzi. jo svētku nekad nevar būt par daudz. am I right? ķeram ragavas - un rīt pat uz kalnu. taču piektdiena. es tur būšu noteikti. ak tā, tu dzersi kārtējā tusiņā. sorry for you. jo man būs jautrāk. un veselīgāk. nē, es negribu nevienu nosodīt. katrs dzīvo, kā vēlas. neviens viņa vietā neko nevar izvēlēties. nē,ir jau cilvēki, kuriem visu liek darīt, piem., vecāki. tad var secināt, par ko tas bērns vēlāk izaugs. bet tas ir reti. man ir jauna krievu val. skolotāja. šerpa, lai neteiktu vairāk. būs jāsadzīvo. he. varbūt kādu dzejolīti? nē? OK, ielikšu nākošajā. bučas, bučiņas tiem, kas šo lasīja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru