Mini Viva - I Left My Heart In Tokyo.mp3

kamēr biju dušā, domāju gudras domas. piemēram, kāpēc lietas ir tādas, nevis savādākas. kāpēc grābeklis ir tieši tāds, kāpēc šampūnu sauc par šampūnu, kāpēc zāle ir zaļa, nevis rozā, ko es vēl varu darīt, lai glābtu ekoloģiju un izbadējušos Āfrikas bērneļus, un kā lai izveido universālu līdzekli, kas gan atbrīvo no blaugznām, gan mitrina, gan kavē matu izkrišanu, gan saudzē krāsu, gan padara matus mīkstus un spīdīgus, gan maksā lēti un ir pieejams visās `Drogās`, kaut vai. ir jau līdzīgi, bet viņi esot ļoti dārgi un mirstīgajiem nepieejami. žēl. vēl, kamēr gaidīju tās matu balzāmam paredzētās 3 minūtes, izrēķināju, cik gadu ir 2010 dienās. sanāca aptuveni 5 gadi un 8 mēneši. vari paskaitīt uz kalkulatora. patiesībā tas nav svarīgi, bet ja neinteresēsies par nesvarīgām lietām, par kaut ko citu būs grūti ieinteresēties. sarežģīta loģika, bet toties manējā. vispār, man ir daudz nepadarītu darbu, sīku un ne tik sīku lietu, kas jāpadara. slinkums jau ir, bet es sev apsolīju, ka beigšu slinkot. OK, tātad, ja līdz rītam es nebūšu padarījusi to, ko tikko pierakstīju dzeltenajā lapiņā, ko pielīmēju uz monitora, es nedrīkstēšu rīt apēst neko saldu. pat tēju bez cukura tāds man būs sods, he. so, es tagad iešu, celšos, taisīšu pusdienas, vēlāk jākrāso durvis, vai arī jāpatrinkšķina mans `mūzikas instruments` )), vēl gribēju kaut ko darīt savā labā un kādu stundiņu veltīt skaistumkopšanai manā izpratnē. vēl laikam jāpārkrāmē skapis, mazie skapīši un gribēju vēl braukt pie omes. atcerējos, jāpiesakās pie kosmetologa. kā tajā dziesmā no māsu Olsenu seriāla  - So little time, so much to do.. BYE.